Mani interesē viss, kas notiek Koknesē un Latvijā. Radioaparāts ir pie gultas, lai, no rīta ceļoties un vakarā ejot gulēt, uzzinātu visu jaunāko.
Rīts man parasti sākas ar fiziskajām aktivitātēm — izdzeru glāzi ūdens ar medu, izvingrojos un dodos uz Kokneses parku nūjot. Esmu pārliecinājusies par patiesību, ka kustībā ir veselība un dzīvība. Agrāk tamborēju adatu spilventiņus, bet ar to kustību ir par maz, nodarbināti tikai pirksti. Fizkultūra man vienmēr ir patikusi. Ziemā parkā arī slēpoju.
Kādreiz parka taka bija piegružota, ņēmu maisiņu un visu salasīju. Tagad gan ir labi — visu savāc pagaidu sabiedriskajos darbos nodarbinātie. Parks ir ļoti sakopts. Izbaudu rīta burvību — pa celiņu pretī skrien ezītis, bet viendien šķita, ka virs galvas šņāc lidojošais šķīvītis, tomēr tie bija gulbji.
Reizi divās nedēļās braucu uz Rīgu uz rehabilitācijas procedūrām, arī pagājušajā nedēļā biju. Tā kā biļete ir dārga, parasti braucienu cenšos apvienot ar kādu izstādes apmeklējumu vai citu kultūras pasākumu.
Koknesē dzīvo mana meita, bet Rīgā — dēls, palīdzu viņiem auklēt mazbērnus, mazmazbērnu un arī padarīt mājas darbus.
Pagājušajā nedēļā Latvijā viesojās ASV sekretāre Hilarija Klintone. Ar lielu interesi televīzijā vēroju viņas tikšanos nevis ar politiķiem, bet ar jauniešiem, studentiem. Patika, cik atklāti viņa atbildēja uz jautājumiem, cik labi pārzināja mūsu situāciju, kāri tvēru katru viņas vārdu.
Viņa un ASV vēstniece Džūdita Gārdnere paudušas viedokli, ka pēc iespējas ātrāk vajag atrisināt ebreju īpašumu jautājumu. Domāju, ka tā ir Latvijas iekšējā lieta, mums pašiem jāizlemj, ko darīt. Bija laiks, kad visi varēja atgūt kādreiz atņemtos īpašumus. Ja tas nav izdarīts, ja es savu īpašumu neesmu atguvusi, pati vainīga, tad ir nokavēts. Ja visi mantinieki gājuši bojā, nav pamata īpašumu pieprasīt citiem. Tad jau arī citu kopienu pārstāvji to darīs.
Televīzijā skatos Dānijas seriālu “Valdība”, un tajā notiekošo var attiecināt arī uz Latviju. Kā amatpersonas pieņem darbā un atlaiž, kādas intrigas vērpj, kā ceļ reitingus.
Vēroju Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, citas politiķes un politiķus. Greznojusies ar brošām un krellēm, politiķe dara savu ikdienas darbu, bet televīzijas kameru priekšā jaušama liela ārišķība, pompozitāte. Izrādīšanās man nepatīk. Arī PVN pazemināšana par vienu procentpun-ktu man šķiet izrādīšanās — valdība rada iespaidu, ka ļoti par mums rūpējas, bet patiesībā tirgotājiem ir lieli izdevumi, lai pārprogrammētu kases aparātus, bet pircējiem liela ieguvuma nebūs.
Sportā tādu ārišķību nav, ir patiesas emocijas. Ar interesi skatījos Eiropas futbola čempionāta finālspēli, kurā Spānijas izlase ar rezultātu 4:0 sagrāva Itāliju un kļuva par Eiropas čempioni. Esmu Spānijā bijusi, un šoreiz gribējās, lai spāņi uzvar.
Prieks arī par Latvijas septiņcīņnieces Lauras Ikaunieces bronzas medaļu Eiropas vieglatlētikas čempionātā. Kopš 1994. gada Latvijai tā ir sestā Eiropas čempionātu godalga.
Kāds pensionēts būvinženieris ierosinājis atsegt Staburaga klinti, un viens variants paredz ap to uzbūvēt dzelzsbetona sienu un izsūknēt ūdeni. Esmu tur kādreiz bijusi, priecājusies par tās skaistumu, tomēr domāju, ka nekādus mākslīgus veidojumus nevajag celt. Skaistums lai paliek atmiņās, nostāstos un fotogrāfijās. Tad jau drīzāk vajag popularizēt un biežāk izdot Valda “Staburaga bērnus”.
Pagājušajā nedēļā mani aizkaitināja valdības attieksme pret kultūru. Diriģents Māris Sirmais, kurš nodibināja kori “Kamēr” un 22 gados ar to guva spožus panākumus, ir atteicies no kora vadīšanas. Par to viņš domājis jau vairākkārt. Šajā korī ir dziedājusi arī mana mazmeita, un viņa diriģentu vērtē kā ļoti augstas raudzes profesionāli, lielisku cilvēku. Māris Sirmais intervijā atklāj, ka visu laiku saskāries ar neieinteresētību un sistēmu, kas neveicina darbu, diriģenti strādā ar uzņēmuma līgumiem bez sociālās aizsardzības, nav līdzekļu kvalitatīvu ierakstu izdošanai, samaksai par režisora darbu. Viņš uzsver, ka vienmēr ir strādājis idejai un cīnījies, bet cik ilgi? Sevi upurējot, viņu pārņēmusi bezcerība. 27. jūnijā bija viņa dzimšanas diena…
Es būtu ar mieru dot kaut nelielu daļu no savas mazās pensijas, lai tikai viņš turpinātu strādāt. Bet par to būtu jādomā valdībai — kā visās jomās noturēt darbā un valstī izcilus sava darba profesionāļus.
Kādas Eiropas Savienības institūcijas pārstāvis pauda domu, ka glābējsilīšu ir par daudz un cilvēks zaudē identitāti — ne viņš zinās savu īsto tēvu, ne māti. Kādreiz strādāju bērnudārzā Ogrē, biju audzinātāja un arī vadītāja. Kādai piecu bērnu mātei katrs bērns bija no cita vīrieša, un viņa tāpat nezināja, kurš ir kura bērna īstais tēvs.
Reiz ekskursijā Armēnijā kāda friziere man teica — esmu dzirdējusi, ka jūsu valstī pamet daudz bērnu. Lūk, kāds priekšstats citās valstīs ir izveidojies par Latviju!
Glābējsilītes ir vajadzīgas, un to nevar būt par daudz. Labāk lai bērns izaug mīlestībā ģimenēs, kurām nevar būt bērnu.
Kā zemnieka meita agrāk balsoju par Zaļo un Zemnieku savienību, bet tagad būtu jādomā, par ko balsot. Pēc jaunākajiem datiem, ja rīt notiktu vēlēšanas, 18,5% pilsoņu balsu saņemtu “Vienotība”, par “Saskaņas centru” balsotu 14,7%, par Zaļo un Zemnieku savienību — 8%, bet nacionālo apvienību ““Visu Latvijai!”—“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” — 6,8% pilsoņu. Domāju, ka no partiju sistēmas vajadzētu atteikties, jābalso par personālijām.
Ventspilī atklāta kārtējā govju parāde, kurā šogad ir 24 apgleznotas stikla šķiedras govis. Tās varēs apskatīt līdz oktobrim, bet pēc tam pārdos izsolē. Pirmoreiz govju parādi redzēju Amsterdamā, tās bija ieautas dāmu augstpapēžu kurpēs un izskatījās amizanti. Govis ir skaistas, bet bērniem rada nepareizu priekšstatu, kāda izskatās govs. Turklāt ideja vairs nav oriģināla, vai mākslinieki vairs nevar sevi izteikt citādi? Tad jau oriģinālākas bija no dēļiem izveidotās govis ar vainadziņiem, kuras pirms Jāņiem redzēju Rīgā, pie Vērmanes dārza.
Mākslinieki varētu izveidot Latvijas spilgtāko personību parādi — nez, kura būtu viskošākā?
Novēlu visiem kā Dullajam Daukam saglabāt apvāršņa izjūtu!
Anna Pētersone,
pensionāre Koknesē
