Mazzalvietis Arnolds Upesjuris jūlija pirmajā nedēļā svin 65. dzimšanas dienu. “Sirdī jūtos, ka man joprojām ir četrdesmit, bet, paskatoties spogulī, saprotu, ka tā gan nav. Neskumstu par to, kā man nav un ko nevaru iegūt, bet priecājos par to, kas man ir,” teic jubilārs.
Zupai salasa krupīšus
Jubilārs dzimis un audzis Mazzalves pagastā, te pavadījis visu mūžu. Ģimenē auguši pieci bērni — četri brāļi un māsa. Arnolda kungs atceras, cik smagi klājies pēckara gados bērniem — tolaik nekā nebija, gājuši kolhozā ganīt govis, lai nopelnītu naudu apģērbam un skolas lietām. Uz visiem bērniem bijusi tikai viena rotaļlieta — zaļa varde, un to pašu jaunākais brālis iesviedis aizgaldā, kur cūka to apēdusi.
“Māte dzimusi Baltkrievijā, savukārt viņas māti — savu vecmammu — redzējām reti. Kādu reizi mamma ar mazo brālīti aizbrauca uz Rīgu, uz slimnīcu, un mūs pieskatīt atbrauca vecmamma. Mēs nesapratām, ko viņa runā. Reiz, gatavojot pusdienas, viņa sāka kaut ko meklēt, jautāja, kur var atrast “krupa”, “krupa”? Mēs, bērni, labu gribot, aizgājām un salasījām katrs pa vairākiem krupīšiem, ja jau viņa lūdz. Vecmamma nemaz nebija sajūsmā, dabūjām rājienu un pārmetumus par to, ka nesaprotam savas mātes valodu!” atceras jubilārs.
Samelo, ka nav
elektriķis
Mazzalves pamatskolā beidzis astoņas klases, bet domrakstā “Par ko es vēlos kļūt” apjūsmojis arhitekta profesiju: “Man ļoti patika būvēt un projektēt, būvēju rotaļu namiņus no koka un sapņoju, ka kļūšu arhitekts. Beidzot 8. klasi, skolotājs teica, lai nekādās augstās skolās nedomājam stāties, lai neapkaunojot mūsu skolu. Ko viņi ar to bija domājuši, īsti nesapratu, varbūt to, ka esam slikti skolēni? Turpināju mācības Saukas profesionāli tehniskajā vidusskolā un apguvu lauku elektromontiera specialitāti,” stāsta Arnolds Upesjuris.
Pēc dienestā pavadītajiem vairāk nekā divarpus gadiem saņēmis arī piedāvājumu palikt Aizbaikālā un turpināt strādāt alvas rūdas raktuvēs, kur algas, salīdzinot ar kolhoziem, bija ļoti labas. Bet kaut kā “vilka” uz dzimto pusi. “Atbraucu uz Latviju, un tolaik jau būvēja Pļaviņu hidroelektrostaciju — te bija vajadzīgs ikviens elektriķis, un visiem vajadzēja te strādāt. Lai tiktu prom pie vecākiem uz laukiem un varētu strādāt kolhozā, tolaik sameloju, ka neesmu nekāds elektriķis un neko no šī darba nesaprotu,” atklāj mazzalvietis.
Gribētu aizbraukt uz Sibīriju
Daudzus gadus nostrādājis kolhozā par autovadītāju — braucis lielākoties ar autobusu, un, vedot bērnus ekskursijās, Latvija apceļota krustu šķērsu. No 1992. gada atkal sācis strādāt savā īstajā profesijā. Arnolda kungam joprojām ir jānodrošina, lai ar elektrību viss ir kārtībā pagastmājā, skolā, katlumājā un citviet.
“Mans vaļasprieks ir ceļošana. Esmu apceļojis visu pasauli, sēžot uz dīvāna pie televizora ar pulti rokā. Tas ir visdrošākais un vislētākais ceļošanas veids! Man ļoti patīk kanāls “Nacionālā ģeogrāfija” un mīļākie raidījumi ir par mežonīgo, neskarto dabu. Gribētu aizbraukt uz Sibīriju, Norvēģiju vai Kanādu, kur daba ir mežonīga un cilvēks to vēl nav sabojājis. Gribētu redzēt, kā lāči ūdenī ar ķer lašus. Man patīk vēss klimats, lai nav odu, dunduru un citu mošķu, nevaru ciest visus parazītus un karstā laikā jūtos slikti. Jaunībā esmu šur tur paceļojis, viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bija ceļojums uz Krimu,” stāsta jubilārs.
Abiem sakārojās
siļķes
Jubilāram ir četri bērni — viena meita dzimusi pirmajā laulībā, trīs bērnus izaudzinājis ar sievu Allu un sagaidījuši pirmo mazbērniņu Adrianu, kurš, pēc jubilāra teiktā, datorā un mobilajā tālrunī jau tagad orientējas vairāk nekā vectēvs.
“Pirmo reizi apprecējos bez vecāku svētības, varbūt tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc attiecības ātri izira. Ar sievu Allu decembrī svinēsim jubileju — kopā esam jau trīsdesmit gadu. Sieva ir vienpadsmit gadu jaunāka par mani un ir mana labākā padomdevēja. Vienmēr ieklausos viņas teiktajā, un reizēs, kad nepaklausu, allaž nākas to nožēlot, jo viņai izrādījusies taisnība. Svarīgi saprasties no pusvārda, un domāju, vai citiem arī tā ir? Piemēram, ieeju veikalā un iedomājos, kā vakariņās gribētos siļķi, un nopērku. Aizbraucu mājās, sieva saka: nu tā sakārojās siļķes vakariņās, bet negribēju zvanīt un traucēt, lai ieej veikalā!” stāsta jubilārs.
Arnolda kungs domā, ka veiksmīgas ģimenes pamatā ir arī prasme piekāpties un rast kompromisu, ieklausīties otrā, ja arī pašam tas ne pārāk patīk. “Man liekas, ja ir bērni, tad nav, kur likties, jo bērni saista. Esam daudz kopā piedzīvojuši, ir dažādi izaicinājumi bijuši, un esam pārdzīvojuši grūtus brīžus, bet izturējām arī tos pārbaudījumus. Tagad esmu pārliecināts, ka kopā iesim līdz galam,” smaidot teic jubilārs.
Upesjuris septītajā paaudzē
Jubilejas priekšvakarā Arnolda kungs teic: “Mans dzīves moto jau vairākus gadus ir: “Priecājies par to, kas tev ir, neskumsti par to, kā tev nav!” Mana lielākā vērtība ir ģimene. Jau skolas laikā, puika būdams, zināju, ka gribu divus dēlus! Apzinos, ka gadi iet uz priekšu, un būtu jau labi, ja varētu nosvinēt arī 80. dzimšanas dienu. Man visvairāk nepatiktu, ja pats nevarētu tikt ar sevi galā un kļūtu par nastu tuviniekiem. To es negribētu piedzīvot! Bet mēs jau nevaram paredzēt, kāds kuram liktenis. Dzimšanas dienas man īpaši nepatīk svinēt, nepatīk būt uzmanības centrā, bet šoreiz laikam jau neizvairīšos. Ciemos sabrauks bērni, bet visvairāk gaidām mazdēliņu, kopā salasīsies tāds pulciņš,” teic jubilārs.
Painteresējos arī par skaisto un reto uzvārdu — Upesjuris. Jubilārs atklāj, ka šis uzvārds viņu dzimtas ciltskokā radies jau 1822. gadā un mazdēliņš Adrians ir Upesjuris jau septītajā paaudzē: “Par manu uzvārdu stāsts ir tāds, ka senčos bijis kāds vīrs vārdā Juris, kurš augu dienu dzīvojies pa upi. Dalot uzvārdus, viņu arī nosauca par Upesjuri.”
