Aizkraukles novada kultūras namā gadskārtējā pensionēto skolotāju saietā bijušie skolotāji dalījās pārdomās par tagadējo izglītības sistēmu un centās cits citu uzmundrināt ar savu optimismu.
Vairs nav klasiskās pedagoģijas
Daudziem skolotājiem sāp tagadējās izglītības sistēmas nebūšanas. Ilga Skuja no Aizkraukles domā, ka vajag samazināt lielo ierēdņu skaitu un vienkāršot pedagogu darba kontroli, kā tas bijis viņas skolas gados.
Pensionētais Jaunjelgavas vidusskolas direktors Egons Grietiņš ir izveidojis tagadējo “brīnumu” sarakstu, piemēram, skolēni vairs nedrīkst skolā kopt telpas un apkārtni, bet skolotāji nedrīkst eksaminēt pašu mācītos skolēnus, uz otru gadu atstāt nesekmīgos skolēnus, viņiem jāstrādā par iztikas minimumu. Skolēniem ir uzticības tālrunis, taču skolotājiem tāda nav. Grietiņa kungs kritiski vērtē izglītības un zinātnes ministrus. Viņš atceras gadījumu, kad ministrs, braucot uz Jaunjelgavas vidusskolu, tiltu pāri Daugavai meklējis Pļaviņās, nevis Aizkrauklē. “Mēs Jaunjelgavā divas stundas gaidījām ministra ierašanos!” saka Grietiņa kungs. “Ķīļa kungs tagad daudz runā par izglītības sistēmas problēmām, taču nekas nav mainījies, izņemot to, ka atlaista daļa ministrijas darbinieku.”
Viņš secina, ka tagad vairs nav klasiskās pedagoģijas, kāda bija agrāk, daudz kas ir ačgārni un būtu maināms. Cienījamais vīrs ar nožēlu atzīst, ka Jaunjelgavas vidusskolu savulaik uzcēla 1072 vietām, bet tajā šogad mācījās tikai ap 200 skolēnu.
Grietiņa kungs domā, ka šāda skolotāju saieta laikā varētu pieņemt rezolūciju valdībai un ministrijai, bet to vispirms vajadzētu sagatavot darba grupā.
“Kad es strādāju ministrijā, tādas lietas nenotika,” atgādinādama par kļūdām centralizēto eksāmenu uzdevumos, saka Irēna Hartmane no Aizkraukles. “Kā ministrijā var strādāt, ja nav atbildības par savu darbu?” Hartmanes kundze ir sašutusi arī par nepareizu latviešu valodas lietošanu sabiedriskajā telpā — daudzi, arī ministri, palīgteikumus iesāk nevis ar “ka”, bet “kad”, saka “jutīgs”, kad jālieto “jūtīgs”, bet sporta komentētājiem ir “sacīkste”, nevis “sacīkstes”. “Mana paaudze līdz 7. klasei iemācījās pareizi runāt,” viņa saka.
Kur rast optimismu?
Vitolds Vilciņš no Aizkraukles stāsta, ka priekšlaikus pensionējies 2009. gadā valdības lēmuma dēļ, jo izdevīgāk kļuvis nestrādāt, nevis strādāt. Viņš teic, ka allaž bijis prasīgs gan pret sevi, gan skolēniem un direktoriem, labprāt būtu vēl ar pilnu atdevi strādājis, un tagad ir nepadarīta darba izjūta, palicis rūgtums un grūti rast optimismu. “Skatoties jūsu smaidīgajās sejās, gribas saņemt padomu, kā kļūt optimistiskākam,” viņš saka.
Peld tālu Daugavā
“Pagājušajā vasarā es Daugavas krastā sastapu bijušo Jaunjelgavas vidusskolas direktora vietnieci Mariju Veršiņinu, viņa Daugavā aizpeldēja tālu, tālu. Par to biju pārsteigta. Toreiz viņa man teica: “Man liekas, ka es vēl esmu stipra un visu vēl varu. Man šķiet, mēs visi esam stipri un vēl varam!” atzīst Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Aizkraukles starpnovadu arodorganizācijas padomes priekšsēdētāja Helēna Deine.
“Vasarās divreiz dienā Daugavā peldu tik tālu, ka no krasta mani vairs nevar redzēt. Reiz makšķernieki sūdzējās manam dēlam, ka es tik tālu peldu, jo viņi tā peldēt neprot un mani nevarēšot izglābt. Bet peldu jau kopš bērnības,” “Staburagam” atklāj Marija Veršiņina.
Dieva dotā alga
Daudzi pensionētie skolotāji ir atraduši nodarbošanos. Piemēram, Leona Pontāga joprojām māca matemātiku gan skolēniem, gan augstskolu studentiem, Līvija Martinova izgatavo skaistus apsveikumus un zīmē. Egons Grietiņš, kuram ir jau 85 gadi, nodibinājis Jaunjelgavas literātu apvienību, aktīvi seko līdzi aktualitātēm, strādā dārzā.
Regīna Šimkeviča ar sajūsmu stāsta par Pļaviņu pensionāru biedrību “Daugavas rīts” un īstenotajiem projektiem. Viena biedrības pārstāve, kurai ir vairāk nekā 80 gadu, kādā projektā uz Vāciju brauca autobusā un garo ceļu izturēja. “Strādājam bez maksas. Mums ir prieks, ka cilvēki smaida, un mēs pašas priecājamies par katru nodzīvoto dienu — tā ir Dieva dotā alga,” saka skolotāja.
Līvija Martinova teic, ka daudziem ir mazbērni un pateicīgi skolēni, un to jāprot novērtēt. Viņa stāsta par kādu sarunu — mazdēls jautā omītei, kāpēc viņa visu laiku smaida un nemaz nav dusmīga? Bet omīte atbild, ka Dievs ir devis divas iespējas — atcerēties un aizmirst. Visu ļauno viņa aizmirst, labo atceras, tādēļ arī smaida. Nebūšanas ir un būs, bet vajag smaidīt.
Savukārt Leona Pontāga aicina priecāties, ja skolotāji vēl var izdarīt ko labu. “Vislielākā laime ir būt nozīmīgam ar saviem darbiem. Esiet tikpat laimīgi, kā darbā esot!” novēl Aina Liepiņa no Aizkraukles.
Vaļasprieks — tikties reizi gadā
Pensionētā bērnudārza audzinātāja Anna Mīlīga no Aizkraukles atceras kādu gadījumu no kopīgas rotaļas ar jauniešiem. Viņai pārī bija 23 gadus vecs jaunietis, pašai 77, un abiem bija jāatbild uz jautājumu: “Kurš ir tavs mīļākais cilvēks?”. Jaunajam cilvēkam tā bija viņa sieva, bet Annas kundzei — četri bērni, pieci mazbērni un viens mazmazbērns. Uz jautājumu: “Kāds ir tavs vaļasprieks?” jaunietis teica: “Zvejošana”. Bet es atbildēju — ikgadējās pensionēto skolotāju tikšanās. Paldies Dievam par to, ka jūs visi man sagādājat tādu vaļasprieku!” atzīst Annas kundze.
Annas kundze man lūdza ko neparastu — uzrakstīt uz lapas visu to jauniešu un skolotāju vārdus, kuri tik skaisti dziedāja un spēlēja, lai viņa varētu pastāstīt arī citiem.
Šos vārdus atklājam arī jums — no sirds muzicēja Skrīveru mūzikas un mākslas skolas direktore Iveta Biķerniece, viņas vietniece Marita Vaivode, audzēkņi Madara Kantāne (spēlēja flautu), Ieva Morozova (vijoli), Edvarts Pāvulēns, Andris Ērglis (klavieres) un Andris Zvagulis (basģitāru). Šīs skolas pārstāvji pensionētos skolotājus iepriecina katru gadu.
