Kopš pagājušā gada septembra Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klasē mācās Rikardo Maskolo. Septembrī Rikardo latviski nezināja ne vārda, bet tagad viņš kārto eksāmenus vidusskolā un vēlas studēt medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Rikardo sākumā ir kluss, bet sarunas laikā atraisās, un kļūst redzama viņa sirsnīgā itāliskā daba. Viņam patīk jokot, un sarunājoties daudz smejamies.
Iedomājieties, ka esat dzimis Mūžīgajā pilsētā — daudzu tūristu, mākslas cienītāju, zinātnieku un svētceļotāju galamērķī — saulainajā Itālijas galvaspilsētā Romā. Pilsētā ar divarpus tūkstošus gadu senu vēsturi jūs esat viens no aptuveni 3 miljoniem tās iedzīvotāju. Roma ir ārkārtīgi bagāta ar dažādu laiku arhitektūras pieminekļiem — Panteons, triumfa arkas, seno kristiešu pazemes kapenes, Kolizejs, Trevi strūklaka. Protams, šajos platuma grādos nepazīst drēgno rudeni, slapjdraņķi, sniegu, salu, dubļus. Un nomainām Romu pret 1967. gadā pilsētas tiesības ieguvušo Aizkraukli, pilsētu mērenā klimata joslā, bet temperamentīgos itāliešus pret atturīgiem ziemeļniekiem.
Applūdina dzīvokli
— Cilvēkiem par daudzām lietām un vietām mēdz būt kādi stereotipi. Vai arī par Latviju tev bija?
— Par Latviju neko daudz pirms tam nebiju dzirdējis. Tikpat kā neko. Bet, kad sāku te dzīvot, mani draugi itālieši jautāja, vai Latvijā ir internets. Atbildēju, ka ir un daudz ātrāks nekā Itālijā, kā tas arī ir. Bet tādu maldīgu priekšstatu, stereotipu ir daudz. Piemēram, mani draugi no Amerikas prasīja, vai mums Itālijā ir piens, teicu — protams, ka nav.
— Vai nebija grūti pierast Aizkrauklē? Tā tomēr nav gluži Roma…
— Nē, es vispār viegli pierodu pie pārmaiņām. Mana vēlme bija izbaudīt gluži pretējo — mazu pilsētu, maz cilvēku, skolu tuvu mājām. Nevarēju izvēlēties pilsētu, kur nokļūt, bet esmu ļoti apmierināts, ka esmu tieši šeit. Kad atbraucu, gājām uz skolu iepazīties ar skolotājiem, klasesbiedriem. Tajā dienā visā pilsētā atslēdza ūdeni, es krānu atstāju vaļā, un applūda kaimiņu nesen izremontētais dzīvoklis… Latvijā man nepatika aukstais laiks, ziema, tad ārā gāju iespējami maz. Nevienu sniegavīru ziemā tā arī neuzcēlu. Es vispār īpaši bieži laukā neeju, arī Romā tā bija. Latvieši ir atturīgi, Itālijā ir ierasts satiekoties un atvadoties apskaut un sabučot draugus, radus. Itālieši ir smaidīgāki.
Autobusu sarakstu nav
— Kāda bija tava ikdiena dzimtajā pilsētā?
— Ļoti atšķīrās, jo Aizkraukle jau ir maza, te visur var nokļūt ātri. Romā cēlos sešos, tēvs mani veda uz piecpadsmit kilometru attālo skolu. Iedomājieties, kāda satiksme, ja šis nelielais attālums automašīnā jābrauc stundu. Dažreiz braucu ar autobusu, bet tie nekad nav laikus, pieturvietās sarakstu vispār nav. Ja brauc autobusā, tad nekad nevar zināt, cikos nokļūsi mājās.
— Un kā ar izklaidi?
— Romā kopā ar draugiem nedēļas nogalē, piektdien vai sestdien, braucam uz pilsētas centru. Tur ir ļoti jauka vieta — Ponte Milvio, ar draugiem labprāt atpūšamies tajā rajonā. Ejam uz bāriem, starp citu, tajos dzer kafiju, nevis alkoholiskos dzērienus. Man nepatīk dejot, arī Latvijā neeju uz diskotēkām. Man nepatīk itāliešu popmūzika, labprātāk klausos angļu grupas, man tuva rokmūzika, piemēram, “30 second to Mars”, “Linkin park”. Latvijā kopā pavadīt brīvo laiku mani vairāk aicināja meitenes, un tas mani mazliet izbrīnīja. Itāliešu meitenes ir ļoti atturīgas, latvietes gan tādas nav.
Sacerējums par
Latvijas kultūru
Rikardo viesģimenes mamma Agita stāsta, ka parasti šīs programmas jaunieši nemācās izlaiduma klasēs. Viņiem jāatgriežas dzimtajā valstī un skolā jāmācās vēl viens gads, lai iegūtu izglītības dokumentu. Rikardo ātri vien izlēma, ka vēlas vidusskolu pabeigt Latvijā. Sākumā Rikardo vēlmi neviens nopietni neuztvēra, jo, kā saka Agita, tik traku cilvēku pasaulē laikam daudz nav. Septembrī Rikardo latviski nezināja ne vārda, un viņa lēmums pabeigt vidusskolu, kārtot eksāmenus Latvijā likās nereāls. Rikardo kā ārvalstniekam te neparedz nekādus atvieglojumus, tāpēc eksāmeni jākārto valsts valodā — kā visiem. Nekādu atlaižu nav, vārdnīcu izmantot nedrīkst. Līdz šim tikai daži skolēni, lai pārbaudītu savus spēkus, ir mēģinājuši kārtot eksāmenus vien matemātikā un angļu valodā.
— Sagatavoties eksāmeniem man ļoti daudz palīdzēja latviešu valodas skolotāja Ieva Salzemniece. Liels bija arī skolas atbalsts, visi skolotāji bija ļoti atsaucīgi, — stāsta Rikardo.
— Par ko tu rakstīji sacerējumu?
— “Man tuvais Latvijas kultūrā”. Nosaucu arī autorus, ko biju lasī-jis, — Ingu Ābeli, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti. Pirms tam ar latviešu valodas skolotāju, protams, visu pārrunājām.
— Kā apguvi latviešu valodu?
— Visvairāk skolā, trīs stundas nedēļā man bija individuālās nodarbības. Arī mājās mācījos, visur bija saliktas zīmītes — uz dīvāna, plauktiem, dažādiem priekšmetiem. Latviešu valodā man visgrūtāk gāja ar garumzīmēm. Arī deklinācijas sākumā likās sarežģītas.
Iemācās patstāvību
— Kas bija grūtākais Latvijas skolā?
— Fizika. Itālijā mācījos humanitārā novirziena privātskolā. Es mācījos grieķu, latīņu valodu, filozofiju. Šīs valodas mēs apguvām gluži matemātiski, iemācījāmies burtus, gramatiku, bet tulkot — ar vārdnīcu. Grieķiski un latīniski zinu tikai kādas vispārīgas frāzes. Šīs sarežģītās valodas ļoti noder intelekta attīstībai. Mums nebija fizika un matemātika bija tikai divas stundas nedēļā. Mācību gads Itālijā sākas septembrī un beidzas jūnija sākumā, bet mums vasarā mājās ir daudz jāmācās pašiem. Jālasa, jātulko. Vairāk gan kā vielas atkārtojums. Runājot par atšķirīgo, Latvijā skolas ir ļoti labi aprīkotas ar datoriem, te ir vairāk datoru nekā skolēnu. Itālijā ne visās skolās tā ir.
— Vai tavā skolā Romā zina, ka vidusskolu pabeigsi te un vairāk tur neatgriezīsies?
— Nē, tas viņiem būs pārsteigums. Īpaši jau manam ļoti stingrajam latīņu valodas skolotājam. Starp citu, mans tētis ir skolotājs tajā pašā skolā, kurā mācos, viņš gan māca pamatskolā. Mamma arī ir skolotāja, par laimi, viņa strādā citā skolā.
— Kāds ir šīs programmas vērtīgākais ieguvums?
— Iemācījos būt neatkarīgs, patstāvīgs. Itālijā mamma uzmanīja katru soli, te viņas kontrole mani nesasniedz. Četras reizes gadā visi programmas bērni un viņu viesģimenes tiekas nometnē. Pārrunā, kas rada grūtības, problēmas. Es nezināju, ko teikt, visi stāstīja par kādām problēmām, bet man tādu nebija. Tiem jauniešiem, kuri vēlas mācīties citās valstīs, ir jābūt atvērtiem, tas ir vissvarīgākais. Un lai nebaidās — kā būs, tā būs.
Netipisks itālietis
— Vai tev pietrūkst Itālijas?
— Neesmu tipisks itālietis, īpaši neilgojos. Visvairāk man pietrūkst draugu, arī kādu īpašu itāliešu ēdienu. Starp citu, man šķiet, ka latviešu ēdieni garšo skābi. Taču es katru dienu pusdienoju skolas ēdnīcā un ēdu visu. Itālijā ēdienreizēm gatavojas nopietni un pie galda pavada ilgu laiku. Un mēs dzeram īstu kafiju, tai jābūt stiprai un melnai. Latvieši dzer “garu” kafiju. Pirmais, kā man Latvijā pietrūka, bija kafijai piemērota krūzīte. Tai jābūt ļoti maziņai, latvieši “garo” kafiju dzer no lielām krūzēm.
— Itālijā ir arī ir pasaules katolicisma centrs Vatikāns. Vai esi reliģiozs?
— Mana ģimene iet uz baznīcu, bet es neesmu ticīgais. Ar to arī laikam sarūgtinu savu ģimeni. Vatikānā esmu bijis tikai ekskursijā.
“Man te patīk’’
— Ko tu dari brīvajā laikā?
— Man ļoti patīk lasīt. Ziemā lasīju fantastikas grāmatu sēriju, ko man atsūtīja no Itālijas. Ik dienu izlasīju tikai piecdesmit lappušu, lai ilgāk pietiek. Bet man patīk dažāda žanra literatūra, esmu izlasījis visas Dena Brauna grāmatas. Patīk miksēt mūziku. Līdz februārim dziedāju korī “DeCantare”, bet tad man vairāk nebija laika, jo tuvojās eksāmeni, bija papildstundas bioloģijā. Tas man ir ļoti svarīgs eksāmens, jo vēlos studēt medicīnu. Pēc vidusskolas domāju studēt Rīgas Stradiņa universitātē. Tur ir grupa ārzemju studentiem, studijas notiek angļu valodā. Mamma gan mēģina mani pierunāt studēt Itālijā, bet es nezinu… Man te patīk.
— Vai Latvijā arī paceļoji?
— Ziemā īsti negribējās, pavasarī nebija laika, jāmācās, bet nākamnedēļ dosimies garākā braucienā gar Baltijas jūru — uz Liepāju, Palangu. Vispār man patīk ceļot. Tā kā mani vecāki ir skolotāji, tad viņiem ir brīvi trīs vasaras mēneši un mēs varam ceļot. Esam bijuši daudzviet gan Eiropā, gan Amerikā, arī Ēģiptē. Arī Itālijā ir, ko redzēt, piemēram, Venēcija no Romas ir 700 kilometru, tāda ļoti romantiska vieta. Bet Roma, protams, ir skaistākā. Ja esi bijis tikai Milānā, tad var teikt, ka Itālijā neesi bijis. Tā vieta pat Itāliju neko nepasaka.
