Piedāvājam Daigas stāstījumu par Roņu salas šodienu un vēsturi.
Interesanta vēsture
Iepriekš par Roņu salu biju dzirdējusi pa ausu galam. Vien, esot Kolkas ragā, gids stāstīja, ka skaidrā laikā te varot redzēt salu, precīzāk — mirāžu. Domājams, ka tā esot Roņu sala. No Kolkas raga tā ir tikai 37 kilometru attālumā.
Pērn jau februārī pasūtījām biļetes un pašā vasaras pilnbriedā ar draudzeni nolēmām mirāžas salu skatīt realitātē.
Interesanta ir šīs salas vēsture. Pirmās rakstiskās ziņas par Roņu salu ir no 1341. gada. Kurzemes bīskaps bija izdevis rīkojumu, kas ļāva salas pamatiedzīvotājiem — zviedriem — dzīvot pēc zviedru likumiem. Neticami, bet šis rīkojums bijis spēkā līdz pat 1944. gadam, kad gandrīz visi zviedri aizmuka no krievu armijas uz Zviedriju. Pēc kara salā apmetās igauņi no tuvējās Sāremā un Kihnu salas.
Lēnīgi tikai anekdotēs
Tā kā sala ir tuvāk Latvijai nekā Igaunijai, protams, šķiet, ka tai vajadzētu būt mūsu īpašumā. Ir vairākas versijas, kā to sev dabūjuši igauņi, kārtējo reizi pierādot, ka lēnīgi ir tikai anekdotēs.
Pēc Pirmā pasaules kara, kad notika lielā valstu dalīšana, kļuva skaidrs, ka Zviedrija uz to nepretendēs. Tad par to sāka domāt Latvija un Igaunija. Viena no nenopietnākajām versijām — pēc kara beigām pie salas iedzīvotājiem atbrauca Latvijas un Igaunijas pārstāvji un iedzīvotājiem jautājuši, kurai valstij viņi gribētu pievienoties. Roņsaliešu izvēle bijusi pavisam vienkārša — kur lētāks šņabis, tai valstij arī pievienosies. Lētāks tas bija Igaunijā. Vēl ir versija, ka Brīvības cīņās latviešiem pie Cēsīm gājis grūti ar baltvāciešiem. Kaimiņi palīdzību solījuši tikai apmaiņā pret Roņu salu. Visticamāk, ka izšķiroša nozīme ir bijusi kādam slavenam tirgotājam, kurš esot nopircis no saliniekiem visus viņu savāktos roņu taukus — ap 16 tūkstošiem kilogramu, kā arī atvedis uz salu sāli un japāņu kaujas šautenes — arisaki. Turklāt sarunu delegācijas sastāvā bijis augsts Igaunijas Iekšlietu ministrijas ierēdnis, pēc tautības zviedrs.
Dziedot lūdz cementu
Taču roņsalieši bez Latvijas palīdzības tik un tā nav iztikuši. Pērn Tallinas laikraksts “Postimees” rakstīja, ka aprit ceturtdaļgadsimts, kopš Roņu sala ir “atbrīvojusies” no Latvijas ietekmes: “Telefons uz salas parādījās tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Līdz tam roņsaliešiem ar kontinentu nācās sazināties caur Latviju, izmantojot jūras radiosakarus. Piedevām konkrētais radiovilnis bija atklāts un kuģu kapteiņi, kā arī piekrastes taksometru vadītāji zināja visu par Roņu salas iedzīvotāju priekiem un bēdām. Pats smieklīgākais bija tas, ka šajos radiosakaros daži vārdi kaut kur pazuda un skanēja kā suņu rejas, tādēļ, lai varētu atšķirt vārdus, roņsalieši, zvanot uz kontinentu, savus ziņojumus nodziedāja. Tikai tādā veidā varēja atšķirt vārdus. Viņi dziedot lūdza, piemēram, atvest elektriskās spuldzītes vai pāris maisu cementa.”
Jahta ar ērtībām
Uz Roņu salu devāmies no Mērsraga ostas ar kuģīti “Palsa”, precīzāk sakot, gan ar jahtu. Zvejas kuģis tas bija “jaunībā”. 1952. gadā Vācijā būvēts, tagad tas ir atjaunots un vadā atpūtniekus. Kuģa garums ir 22 metri. Pēc atjaunošanas tam ierīkoti garāki masti un uzliktas buras. Tas ir gaumīgi iekārtots, ar plašu salonu, kajītēm ar 20 guļvietām, virtuvi, tualeti, dušu un saunu. Tā kā mēs izbraucām saulainā dienā, izmantojām arī sauļošanās klāju. Uz Roņu salu var nokļūt arī lidmašīnā, tikai tad vispirms jātiek līdz Pērnavai (no Rīgas līdz Pērnavai ir 180 kilometru, jābrauc apmēram divas stundas). No Pērnavas līdz Roņu salai lidmašīnā ap 100 kilometru var pievarēt nepilnā stundā.
Rīko zviedru dienas
Mūsu brauciens uz Roņu salu ilga apmēram četras stundas, un ap pusdienas laiku mēs jau izkāpām krastā, kur tikām sagaidīti ar laipnu “Tere!”. Kāda ģimene līdzi bija paņēmusi velosipēdus, jo tā visērtāk apskatīt salu.
Kad atbraucu no ekskursijas, draugi man jautāja, vai daudz roņu redzēju. Atbildēju — nevienu. Salas nosaukums igauņu un zviedru valodā nav saistīts ar roņiem. Ap salu gan viņi mēdzot būt, bet ir aizliegts medīt.
(Turpmāk vēl)
