Jau ceturto gadu esmu brīvdienu mājas “Meldernieki” pārvaldnieks, un manā pārziņā ir visa saimniecība. Pagājušajā nedēļā viesu nebija, bet darāmā netrūka — kārtējo reizi nopļāvu zāli divu hektāru platībā un padarīju dažādus darbus saimniecībā, lai, atbraucot atpūtniekiem, viss būtu kārtībā.
Šīs ir manas dzimtas mājas un zeme, kas savulaik piederēja maniem vecvecākiem. Pēc mātes nāves vajadzēja izlemt, ko darīt ar saimniecību. Pats tolaik domāju, ka laukos nekad neatgriezīšos, arī bērni nevēlējās uz šejieni pārcelties un turpināt saimniekot dzimtas īpašumā. Pārdevu, bet pēc kāda laika jaunais īpašnieks, saprotot, ka uz lauku mājām var atbraukt vien pāris reižu gadā, man piedāvāja kļūt par šīs vietas pārvaldnieku un ierīkoja brīvdienu māju. Strādājot ir īpatnējas izjūtas — it kā esmu savās, bet tomēr svešās mājās, strādāju un par to vēl saņemu atalgojumu. Man vislielākais prieks, ka saglabātas un atjaunotas ēkas no vecvecāku laikiem, ir saglabājusies arī pirmā ēka — pagrabs, kas celts 1905. gadā. Arī brīvdienu māju nosaukums ir vairāk nekā simt gadu vecs. Šī ir vieta ar vēsturi, un tas to padara vēl vērtīgāku.
Šajā biznesā sezona ir visu gadu, šogad atpūtnieku vairāk bija ziemā nekā pēdējos pavasara mēnešos. Gan pilsētnieki, gan ārzemnieki meklē klusumu un mieru, vēlas tikt prom no pilsētas burzmas un baudīt dabu. Pirmais, ko cilvēki jautā, meklējot atpūtas vietu, — vai līdzās ir vēl kāda māja, viņiem ir svarīgi, lai tuvumā nebūtu kaimiņu. Neraugoties uz ekonomisko situāciju, cilvēki par iespēju norobežoties no pilsētas burzmas ir gatavi maksāt arvien vairāk.
Ir ģimenes, kuras pie mums brauc jau daudzus gadus, ir pāri, kuri vairākas reizes gadā te pavada nedēļas nogales.
Šajos gados esmu uzņēmis viesus no dažādām valstīm — Anglijas, Izraēlas, Vācijas, Francijas, Krievijas un citām. Pagājušajā vasarā te nodzīvoja francūziete ar meitiņu — viņa neprata nevienu vārdu angliski. Sākumā sazinājāmies ar “Google” tulkotāja palīdzību, pēc tam — ar žestiem, tas bija interesanti. Jūnija vidū ieradīsies viesi no Maskavas un dzīvos te mēnesi, arī Jāņos vienmēr ir aizņemts. “Lauku ceļotājs” mums piešķīris četras zvaigznes, kas ir augstākais novērtējums, un Latvijā ir tikai dažas tik augstu novērtētas brīvdienu mājas.
Visā pasaulē 1. jūnijā atzīmēja Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, bet nedēļas nogalē Rīgā pulcējās vairāki simti lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības “Mozaīka” rīkotajā gājienā “Baltijas praids 2012”. Domāju par šo abu notikumu svarīgumu un to, kā sabiedrība tos uztver. Daudzi, iespējams, nemaz nezina, ka 1. jūnijs ir svētku diena bērniem, bet “Mozaīkas” gājiens sabiedrībā jau pirms tam izraisīja plašas diskusijas. Manuprāt, sabiedrība pārāk maz uzmanības pievērš bērniem un viņu tiesībām, jo sen jau ir citas vērtības. Redzot, kā par dzīvnieku tiesībām cīnās un aizstāv dzīvniekmīļi un patversmju darbinieki, daudzām ģimenēm būtu jāmācās no viņiem, kā gādāt par saviem bērniem.
Sācies brīvlaiks arī skolēniem. Atceros, kā savā bērnībā un jaunībā vasarās pelnījām naudu, strādājām visus lauku darbus un nekaunējāmies par to. Tagad skolēniem kuru katru darbu nemaz nedrīkst piedāvāt, piemēram, strādāt pilsētas labiekārtošanas darbos jau ir kauns. Manuprāt, daudz problēmu, īpaši bezdarbību un dīkdienību, izdotos novērst, ja jauniešiem vasarā būtu, kur likt savu enerģiju un izmantot to lietderīgi. Viens no labākajiem veidiem — strādāt.
Lasīju, ka neprecīzi izsūtītu rezultātu aprēķināšanas tabulu dēļ 9. klasei būs jāpārvērtē ne tikai angļu valodas, bet arī citu svešvalodu eksāmenu rezultāti. Tā kā mani bērni jau ir pieauguši, par mācību procesu skolās īpaši neinteresējos, bet par eksāmeniem, vērtēšanas sistēmu un lielo ažiotāžu, kas katru gadu ap tiem sacelta, domāju, ka viss ir pārāk sarežģīts un “sagramstīts” no citām valstīm. Vai to nevar vienkāršot?
Šovasar ar dēlu esam iecerējuši paceļot pa Igauniju un apskatīt skaistākās kaimiņzemes vietas, sen neesmu bijis arī Vidzemes jūrmalā, tur arī noteikti aizbrauksim.
