Zalvieti Ilgu Jermušu ieraudzīju pērnā gada decembrī Neretas kultūras namā sarīkojumā asinsdonoriem. Ilgas kundze toreiz saņēma Latvijas Sarkanā Krusta Goda donora Atzinības rakstu — viņa asinis nodevusi jau 50 reižu, izglābjot dzīvību 150 cilvēkiem. Viņas un citu donoru vārdus ierakstīju savā “labo cilvēku sarakstā”, lai kādreiz intervētu un pastāstītu lasītājiem.
Nodomāju — ja cilvēks ziedo asinis, tas vien liecina par viņa labo sirdi un spēju rīkoties nesavtīgi. Tādu šonedēļ arī sastapu Ilgas kundzi — labestīgu, vienkāršu, optimistisku un smaidīgu. “Ticu horoskopiem un kārtīm. Kas man jaunībā pareģots, tas dzīvē piepildījies, lai gan sākumā tam neticēju un nepievērsu vērību,” teic Ilgas kundze.
Kopš bērnības patīk dzīvnieki
— Jūsu dzimtā puse ir Ilūkstē. Ko atceraties no bērnības?
— Vecāki ļoti daudz strādāja, un, pēc mātes stāstītā, mani audzināja aukle. Kad man bija pieci gadi, tēvs aizgāja no ģimenes, un mēs ar mammu pārcēlāmies uz Jēkabpils rajona sovhozu “Lone”, kur viņa dabūja darbu. Pirmās četras klases pabeidzu Biržu internātpamatskolā, bet man tur ļoti nepatika, gribēju mainīt skolu. No 5. līdz 8. klasei mācījos Viesītes vidusskolā, pēc tam — Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Man jau no bērnības ļoti patika dzīvnieki, tāpēc arī izvēlējos šo profesiju.
— Pirmā darbavieta droši vien palikusi atmiņā?
— Pēc tehnikuma beigšanas daudziem grupas biedriem bija jābrauc uz norādītajām darbavietām, bet man bija Lones saimniecības nosūtījums. Atgriezos Lonē un nostrādāju tur vairākus gadus, līdz 1988. gadā nonācu Zalves pagasta Sproģos. Sproģu pamatskolā par apkopēju strādāju jau gandrīz divdesmit gadu. Skolā esam trīs apkopējas. Mana darbdiena sākas pēcpusdienā, kad bērni jau beiguši mācības un skolā neviena vairs nav.
Lielu perspektīvu nav
— Sproģi ir neliela apdzīvotā vieta. Pamatskola teju vienīgā, kas nodrošina stabilas darba vietas. Esat domājusi par skolas nākotni?
— Šis mācību gads jau pagājis, un es priecājos par to. Par to, kas notiks pēc gada vai vairākiem, nedomāju. Nekad nevajag dzīvi saplānot pārāk tālu uz priekšu, tad daudz kas neizdodas, vismaz man tā ir. Vai skola arī turpmāk būs un vai man būs darbs? Tas nav atkarīgs tikai no skolas darbiniekiem. Galvenais, lai būtu bērni, kuri te mācītos, tad arī darbs būs.
— Lai skolā būtu bērni, vajadzīgas ģimenes, bet vecākiem — darbs. Kādas te perspektīvas?
— Nezinu, vai te vēl var atjaunot ražošanu. Vai kāds trakais te gribētu kaut ko iesākt, celt un ieguldīt, kam tas viss vajadzīgs? Kas Sproģos būs pēc pāris gadiem? Jādomā labas domas, jācer, ka viss notiks. Tagad Sproģos ir klubs, var dejot modernās, tautas dejas, apmeklēt trenažieru zāli. Pati gan neesmu bijusi, man pietiek ar velosipēdu.
“Bez rokām”
nemēģina braukt
— Braucat treniņu, vajadzības vai prieka pēc?
— Ar riteņbraukšanu aizrāvos jau bērnībā — noskatījos, kā kaimiņpuikas brauc, un man arī ļoti gribējās iemācīties. Neviens mani nemācīja, pati iemācījos braukt ar lielo sieviešu velosipēdu. Braucu no kalna lejā un mēģināju noturēties uz velosipēda “bez rokām”, sākumā visādi gāja, bet beigās pa gludu ceļu biju iemanījusies nobraukt tikai tā. Tagad gan nezinu, vai vēl izdotos, braucu ļoti uzmanīgi, pa pašu maliņu, jo man bail no smagajām automašīnām. Ar velosipēdu uz skolu braucu gandrīz visu gadu, arī ziemā, ja ir labs laiks. Ja spēcīgi puteņo, tad mani uz darbu aizved automašīnā. Vienu brīdi, kad riteņbraukšanas ritms izjuka, likās — kaut kā trūkst. Tagad varu iedomā-
ties, kā jūtas cilvēki, kuri pieraduši pārvietoties automašīnā. Tieši tā man ir ar velosipēdu — ja ilgāku laiku neesmu braukusi, jūtu — kaut kā ļoti pietrūkst. Dažas reizes esmu aizbraukusi arī uz Neretu, bet lielākoties — uz darbu, veikalu, saimniecību un dārzu.
— Jums ir arī sava saimniecība?
— Tā ir dzīvesdrauga, bet strādājam abi. Man patīk dzīvnieki, bērnībā mammai bija liela saimniecība — govis, cūkas, vistas, truši, kaķi un suņi. Pašlaik saimniecībā mums ir gotiņas un kaķenīte, kura bija pieklīdusi skolā. No rītiem, kad aizbraucu uz kūti pie gotiņām, no viņām saņemu enerģiju.
— Dārzs arī droši vien liels?
— Ir sakņudārzs, bet puķudārzs ir tepat aiz loga, tur aug dažādas puķes — īrisi, magones, samtenes, kurpītes, drīz ziedēs peonijas. Rudenī būs gladiolas, šogad nopirku jaunas šķirnes, nezinu, kādas izaugs. Ziedēs dālijas, asteres un krizantēmas. Jācer, ka būs labvēlīgi laika apstākļi, lai viss iesētais augtu un iepriecinātu gan pašu, gan citus.
Enerģija rodas pēc asins nodošanas
— Kur rodat enerģiju katrai dienai?
— Varbūt katram cilvēkam arī “no augšas” ir paredzēta sava enerģija? Fiziski strādājot, enerģiju nevis tērēju, bet gūstu, bet īpašu spēka pieplūdumu jūtu, kad nododu asinis. To saku ar pārliecību — asins nodošanas dienā un pēc tam varu kalnus gāzt. Ja ilgāku laiku neesmu nodevusi asinis, ir spēku apsīkums, sajūta, ka trūkst kaut kā. Pilnīgi gribas nodot asinis! Un tā jūtos šobrīd, bet nezinu, vai tuvākajā laikā uz mūsu pusi atbrauks Asinsdonoru centra autobuss. Laukos spēku var smelties arī no dabas — īpaši šobrīd, kad viss zied un smaržo.
— Atceraties pirmo reizi, kad ziedojāt asinis?
— Tolaik mācījos tehnikumā un, kad apritēja 18 gadu, pieteicos ziedot asinis, toreiz man neatļāva. Taču biju neatlaidīga — sākot strādāt Lonē, pie pirmās izdevības aizbraucu uz Viesīti un asinis nodevu. Tā tas jau kļuvis par ieradumu, par nepieciešamību. Palīdzot citiem, varu palīdzēt sev — nekad nevar zināt, kurā brīdī palīdzību vajadzēs pašam. Prieks, ja varu kādu izglābt.
— Kā jutāties, kad jums teica paldies par 150 dzīvību glābšanu?
— Man tas bija liels pārsteigums. Sarkanais Krusts, redz, ir izrēķinājis, ka viena asins ziedošanas reize palīdz izglābt dzīvību trijiem cilvēkiem. Nevarēju pat iedomāties, ka tik daudziem esmu palīdzējusi.
Prom nebrauktu
— Jums ir divi pieauguši bērni. Vai ar viņiem bieži tiekaties?
— Meita jau vairākus gadus dzīvo un strādā Spānijā. Pirmais aizbrauca meitas draugs, viņš te ar savu darbu nevarēja nopelnīt. Meitai vajadzēja izlemt — palikt Latvijā un viņu attiecības izirst vai braukt līdzi. Kad uzzināju par meitas nodomu, biju šokā, asaras bira, ļoti pārdzīvoju un uztraucos. Man bija ļoti grūti to pieņemt. Biju pieradusi, ka varu aizbraukt pie meitas uz Rīgu, bet viņa, cik vien bieži varēja, brauc ciemos pie manis. Tagad tikai sazvanāmies. Telefonsarunas neaizvieto tikšanās reizes klātienē. Ir grūti, bet pieņemu viņas izvēli. Nezinu, vai viņi nolēmuši tur palikt ilgi vai plāno atgriezties. Dēls šobrīd dzīvo pie manis un, kā jau jauniešiem mēdz gadīties, ir darba un dzīves jēgas meklējumos.
— Meita neaicina pārcelties pie viņas?
— Es nebrauktu! Te visi ir savējie, tur būtu svešā zemē, kur neko nezinu, nesaprotu valodu. Nevaru iedomāties aizbraukt prom no Latvijas. Visiem gribas dzīvot labāk, bet es samierinos ar to, kā ir, varbūt citiem svarīgākas ir materiālās vērtības un labāki dzīves apstākļi, bet man to nevajag. Jādzīvo un jāstrādā tepat Latvijā.
— Vasara ir atvaļinājumu laiks. Ko esat ieplānojusi?
— Man ir tāds sapnītis — aizbraukt prom uz kādu nedēļu, izrauties no mājas darbiem un neraizēties ne par ko, izbaudīt brīvdienas! Vienai! Varbūt kāds nodomās — ārprāts! Bet tā ir. Droši vien šo sapnīti nevarēšu īstenot, tāpēc aizbraukšu pie mammas uz Loni, palīdzēšu viņai. Jāizravē dārzs, puķudobes, ir citi mājas darbi, malka arī jāsakrauj. Nodoms, ko noteikti īstenosim, jūlijā kapelas “Jūlijs” dibinātājam ir 70. dzimšanas diena un Līvānos paredzēts liels koncerts. Man Līvānos dzīvo brālis, esam iecerējuši visi kopā doties uz koncertu.
Bez sirdsdraudzenes
— Cilvēks, ar kuru esat kopā, nav jaunības laika draugs. Vai mīlestība atšķiras jaunībā un tagad?
— Par mīlestību teikšu tā — kad satiec cilvēku, vienmēr liekas, ka viņu neprātīgi mīli, bet īstenībā tā nemaz nav. Kad vairākus gadus esi nodzīvojis kopā, bet pēc tam satiec citu cilvēku, salīdzini un domā, vai tā bija mīlestība vai tikai aizraušanās? Ja satiek īsto mīlestību, uzreiz ir skaidrs, ka iepriekš tā nav bijis. Tagad esmu pārliecināta, ka mans dzīvesdraugs ir mana īstā lielā mīlestība. Sākumā to vēl nesapratu vai negribēju atzīt, bet tagad esmu par to pārliecināta. Izjūtas un attiecības ar katru cilvēku, ko satiekam, atšķiras. Ir jāizvērtē un jāsaprot, kāda otram ir attiecību uztvere, kā viņš izturas pret tevi, kāda ir kopīgā ikdiena — ir milzīga atšķirība, ko esmu jutusi agrāk un tagad.
— Šīs attiecības pieņēmāt viegli?
— Man dzīvē viss noticis negaidīti, bet rīkojos apdomīgi. Arī šīs attiecības izsvēru un ilgi domāju, nevarēju izlemt — ļauties tām vai nē. Tas nebija vienkārši. Pirms kāda laika draudzene man izlika kārtis un teica — tev blakus ir vīrietis. Es smējos — man vispār nav vīrieša, kur nu vēl blakus! Bet pēc kāda laika tas notika, iepazināmies — kāpņutelpas kaimiņi, un tā liktenis mūs saveda kopā. Strādājam saimniecībā, cenšamies apmeklēt koncertus vai pasākumus, parasti Neretā, Viesītē, Ērberģē, Zalvē — kā kuru reizi iznāk. Mēģinām kaut kur aizbraukt, izrauties no ikdienas.
— Vai jums ir draudzenes, kurām uzticaties?
— Agrāk man bija daudz draudzeņu. Tagad ir labas attiecības ar kaimiņienēm — man laikam nav tādas vienas sirdsdraudzenes. Labāk, lai ir vairāk draugu nekā ienaidnieku. Reizēm ir gadījies, ka manas labās sirds dēļ mani izmanto. Tagad esmu piesardzīgāka — neuzticos katram pretimnācējam tik ļoti kā jaunībā, varbūt ar gadiem ir zudusi ticība, un es vairs nevaru uzticēties līdz sirds dziļumiem. Ir brīži, kad aizeju pie kaimiņienes, izstāstu savu kreņķi, un uzreiz kļūst vieglāk.
