Koknesieti Silviju Tarasovu satieku rosāmies dārzā, viņa stāda gurķus un pa jokam sūrojas, ka noslinkojusi īsto laiku. “Līdz manai dzimšanas dienai, 1. jūnijam, parasti jāsastāda gurķi, vakar jau vajadzēja iedēstīt, bet vēl to neesmu izdarījusi,” stāsta koknesiete, kura šodien svin 50 gadu jubileju.
“Dēliņš” Rūdolfs
Silvijas Tarasovas mājā pirmais viesus sagaida mīlīgs un miegains kaķēns. “Tas ir Rūdis, Rūdolfs, bērni uzdāvināja vārdadienā,” stāsta koknesiete. “Redziet, man ir trīs meitas un nav dēla, tā nu viņas atveda man Rūdolfu. Viņš ir no “Maskačkas”, pilsētnieka huligānisms nāk līdzi — ēd putniņus. Maziņš izskatījās pēc galīga neveiksminieka, tagad kļūst cienīgāks.” Rūdis mēģina ieskatīties manā somā, bet, kad tas neizdodas, iekārtojas savas dzīvespriecīgās saimnieces klēpī un, klusi murrājot, ar vienu ausi klausās, ko viņa stāsta. Ar humoru un smiekliem Silvija viegli izstaigā aizvadīto gadu takas, šķiet, viņai dzīvē nekad nekādu grūtību nav bijis. Viņa par sevi saka: “Īstenībā man visa dzīve ir jautra. Ar dažiem smagiem pārbaudījumiem.”
Maina profesiju
“Pēc horoskopa esmu kārtīgs Dvīnis, un divējādā daba dzīvē ir ļāvusi justies labi, lai ko es darītu. Jūtos labi gan kā apkopēja kultūras namā, gan vadot kādu pasākumu,” stāsta jubilāre. “Galējību dzīvē nekad nav trūcis. Kad pabeidzu Vārkavas vidusskolu, devos uz Rīgu, gribēju mācīties par bērnudārza audzinātāju. Līvānos iekāpu vilcienā ar domu par bērnudārza audzinātājas profesiju, izkāpu Rīgā un gāju pavisam citur — iesniegt dokumentus Kultūras darbinieku tehnikumā. To pabeidzu ar “sarkano” diplomu, priekšā atkal bija izvēle — turpināt mācīties kultūras augstskolā vai strādāt. Un toreiz tas skuķis domāja, ka pasniedzēji, kuri nāca no augstskolas un lasīja lekcijas tehnikumā, viņai neko jaunu neiemācīs. Lauku skuķa muļķība? Augstprātība? No savām kļūdām varu izveidot grāmatiņu “Kā nevajag rīkoties”. Tik izniekotu iespēju, ka bail domāt… Bet vispār mūsu paaudzes domāšanu un izjūtas varbūt grūti saprast. Mums šķita — visa pasaule vaļā, un vajag nez kur iet un nez ko darīt.”
Amatus nenovērtē
“Kas viegli nāk, tas viegli aiziet. Varbūt tas, ka viss ir viegli devies rokā, neiemāca cīņassparu?” prāto Silvija. Godkārība, ārišķība viņai ir svešas lietas, amatus nekad neesot novērtējusi. Un nevajag jau arī. Amats taču laimīgu nedara. Pēc divu gadu obligātā darba Preiļos trīs mēnešus pastrādāja par kultūras nodaļas inspektori un aizgāja vadīt kultūras dzīvi Vallē. “Tolaik Vallē bija liela rosība — tapa muzejs, mēs nodibinājām orķestri, deju kolektīvus, kolhozs pirka instrumentus,” atminas Silvija. “Vallē bija ļoti vecs kultūras nams, un vienu nakti tas nodega. Pasākumus nācās organizēt pagastā, skolā. Vallē bija izveidojusies brīvdomātāju grupa, jauni aktīvi, darbīgi. Viss bija tik intensīvs, piesātināts un skaists. Mākslas dienās baznīcā izveidojām izstādi. Partijas sekretārs to ātri novāca. Reizi mēnesī bija obligāti jārīko tematisks “ķeksīša” pasākums. Piemēram, teļkopējām, mehanizatoriem, un cilvēkiem bija obligāti jānāk skatīties. Atnāk fermas sievas, sēž un gaida, kad beigsies, jo mājās bērni, saimniecība.”
Vakarēšana pie
Ļeņina bildes
“Nekad neesmu jutusies kā Ļeņina “mazbērns”, ka viņš — vadonis — pa priekšu, bet mēs pakaļ. Skolā mums bija lieliska literatūras skolotāja, organizēja folkloras vakarus. Ļeņina bilde pie sienas, un mēs turpat ar skaliem, vērpjamajiem ratiņiem, latviešu dziesmām vakarējām. Skolotāja vāca folkloru, arī mēs to darījām. Kad devos prom no Preiļiem, man iedeva komjaunietes biedrakarti, veidlapas, kas jāizpilda un jāiesniedz Vallē. Parasti dokumentus sūtīja pa pastu, un tā tie “nejauši ceļā pazuda”. Tad mēs kopā ar deju kolektīvu rīkojām manas biedrakartes iznīcināšanas ballīti. Man negribējās būt komjaunatnē. Ne jau aiz pārliecības, bet drīzāk jautrības pēc. Kad Koknesē veidojās Tautas fronte, darbojos valdē. Toreiz spriedām, ka no saliņas jāizbūvē tilts uz baznīcu, runājām, ka vajadzētu pagarināt sliedes, vācām parakstus. Arī tagad par to domā, un man par to ir prieks,” saka koknesiete.
Pamodina komisiju
“Vēl Vallē strādājot, man radās iespēja mācīties Ļeņingradā. Aizbraucu ne jau tāpēc, ka ļoti gribēju mācīties, bet tādēļ, ka tā bija lieliska iespēja — maksāja algu, varēja padzīvot Ļeņingradā. Un mēs to arī izmantojām — gājām, skatījāmies, izbaudījām. Iestājeksāmenos bija trīs uzdevumi — scenārijs, uzruna un raksts par padomju kultūru. Gari un plaši krievu valodā nostāstīju divus pirmos, žūrija nogurusi, nevar saprast, klausās vai nē. Sakot uzrunu, ķēros pie Edmunda Rudzīša teksta: “Kamēr jūs klusējat, es neko par jums nezinu, kamēr es klusēju, jūs neko par mani nezināt.” Žūrijas locekļi viens pēc otra pamodās, pacēla galvas un noklausījās visu manu runu, nezinu, kāpēc, bet trešo uzdevumu man pat neprasīja. Ja studijas pabeigtu, būtu televīzijas režisore. Divus gadus tur nomācījos, tolaik jau dzīvoju Koknesē, iepazinos ar nākamo vīru Alekseju, “pieteicās” meitiņa. Tas bija juku laiks, Latvijā barikādes, cīņa par neatkarību, Krievija bija agresore. Nebija arī vēlmes doties uz Krieviju, manī tobrīd do-
minējošais “dvīnis” mā-
jās ar bērnu jutās ļoti labi,” atceras Silvija.
Taisa “gudrus” pušķus
“Kokneses periodā audzināju bērniņus — Ingu, Līgu un Gitu. Mazliet darbojos kultūras namā. Tad radās iespēja piestrādāt par apkopēju kultūras namā, to varēja apvienot ar bērnu audzināšanu. Kad bērni sāka iet skolā, vajadzēja ziedus 1. septembrī, mācību gada noslēgumā. Sāku veidot pušķus un drīz pamanīju, ka man iznāk pat labāk nekā veikalos. Ieraudzīju sludinājumu, ka vajadzīga floriste, un sajutu, ka “otram dvīnim”, kurš nav liels mājās sēdētājs, kaut ko tomēr vajag. Zvanīju, pieteicos darbā. Saimniece jautāja: “Esat mācījusies?” Nē. “Esat strādājusi?” Nē. “Vai esat kādreiz gatavojusi sēru pušķus?” Nē. “Mēs varam sarunāt, ka jūs atnāktu?”
Taisīju “gudrus” pušķus, lai būtu kā no veikala. Izrādījās, ka daudziem tas ir ļoti svarīgi — lai tik neliktos, ka ziedus cilvēks nogriezis savā dārzā, lai tik nedomā, ka paša audzēti. To es nesaprotu. Bet daudzi koknesieši bija lieliski — pasūtot pušķus, tikai piekodināja: kaut ko radošu,” stāsta jubilāre.
“Man ir forši bērni!”
“Visas meitas studē Rīgā — mums ir policiste, tagad studē juristos, būs zīmēšanas skolotāja un mūziķe. Ir tāds ticējums — dēli ir laimīgi, ja vārdu saņem no mātes, bet meitas, ja viņām vārdu dod tēvs. Inga, Līga un Gita vārdu saņēmušas no tēva. Pagājušajā Māmiņdienā meitas atbrauca no Rīgas, nāca visas rindiņā mani sveikt un nesa arī Rūdi. Jautāju: “Vai otrreiz man viņu dāvināsiet?” Nē, mācīšot viņam ģimenes tradīcijas, arī māmiņu sveikt. Pēc tam meitas spēlēja klavieres un dziedāja: “Novij man, māmuliņa, visu puķu vainadziņu…”. Visas dziedāja, tas bija tik skaisti, un vienā mirklī es sapratu, ka daudziem taču tā nav. Mantas, darba un slavas man nav, bet man ir forši bērni. Mācos no meitām, cik viņas ir gudras, kā vērtē, spriež. Un dažreiz domāju — re, es arī darīšu kā viņas!”
