Ir tik daudz skumju stāstu par pamestiem, mežā piesietiem, spīdzinātiem un badā mērdētiem četrkājainajiem draugiem, kuri labākajā gadījumā mājas rod patversmē. Tāpēc mēs gribam izstāstīt savu priecīgo stāstu.
Esam brālis un māsa, pavisam parasti suņu bērni — ar dižiem ciltsrakstiem vai īpašiem sasniegumiem piecās paaudzēs nevaram lepoties, tomēr, kā jau visi suņi, arī mēs vairāk par visu šajā pasaulē mīlam cilvēkus.
Mūsu saimnieki cilvēku valodā mūs sauc par Arčibaldu un Džeinu. Ārēja līdzība mums ir ar takšiem, bet raksturiņš kā vilku sugas suņiem. Džeinai ir brūns, man — melns kažociņš, un oktobrī tortē pūtīsim savu pirmo svecīti. Brīžos, kad paši to vēlamies, mēs šiem dīvainajiem cilvēku izdomātajiem vārdiem arī atsaucamies. Ja dārza malā esam aizņemti ar vārnas trenkāšanu vai pa ceļmalu brauc velosipēdists, tad mums tie kļūst par svešvārdiem un mēs nemaz nedomājam atsaukties, lai cik skaļi saimnieks tos izrunātu un mainītu balss intonāciju.
Dzīvojam lielā saimē un priecājamies par visiem ciemiņiem, tomēr, kā jau suņiem pieņemts, par saimnieku uzskatām tikai vienu. Tiesa, saimnieks šoziem mūsu dēļ noteikti ir iedzīvojies dažos sirmos matos. Tā kā dzīvojam laukos, mums ir pašiem savs dīķis, no kura saimnieks visu ziemu mūs sargāja tieši tāpat kā tagad sargā mazbērnus. Ledus bija kļuvis pavisam plāns, vietām to jau klāja ūdens, kad abi izdomājām paspēlēt ķeršanas. Aiziet! Četrrāpus šļūcām pa ledu uz dīķa otra malu. Sākumā nesapratām, ko saimnieks kā negudrs joņo ap dīķi un izmisīgi sauc mūs tajos dīvainajos vārdos, bet tad sadzirdējām, ka plānais un trauslais ledus zem mums čirkst un pamazām plaisā. Par laimi, mūsu piedzīvojums beidzās laimīgi, vien ar slapjām ķepām, kažoku un izbīli.
Tagad mēs gandrīz visu dienu pavadām ārā. Salīdzinot ar ziemu un to balto, pūkaino un auksto vielu, kas nemitīgi krita no debesīm, līda degunā un ausīs, zaļā zālīte un saulīte mums tīri labi patīk. Mums patīk arī rušināties dārzā, pa saimnieces tikko uzraktajām vagām un ķert dzeltenus taureņus! Vau!
Bijām izlūkos arī siltumnīcā, tur jau iestādīti tomāti, gribējām tos aprušināt, lai labāk aug, bet saimniece kļuva dusmīga. Tagad pie siltumnīcas durvīm ir liels aizslietnis, kuram netiekam pāri un pa apakšu arī nevaram ielīst. Nekas, gan jau kādu dienu saimnieks aizmirsīs to piesliet, un tad mēs tos tomātiņus parušināsim, lai saimniece redz, ka gribam viņai palīdzēt visos darbos!
Nesen saimnieks rīkoja talku. Talcinieki ik pa brīdim nāca un raudzīja, kad pusdienas būs gatavas, bet visiem par lielu pārsteigumu uz viena no plīts diviem riņķiem pusdienas vārīja mums! Tas, lūk, ir īsts saimnieks — vispirms gādā par mūsu punčiem un tikai tad par talkotājiem!
