Dziesmu un deju svētku padome ir konsultatīva institūcija, kura sniedz ieteikumus valdībai un svētku rīkotājam — Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centram. Padomes maija apspriedē nolemts ierosināt Ministru kabinetam noteikt Latvijā vēl vienu brīvdienu — pirmdienu pēc nākamgad no 30. jūnija līdz 7. jūlijam paredzētajiem Dziesmu un deju svētkiem. Tas būtu vajadzīgs, domājot lielākoties par attālo novadu pašdarbniekiem, kuri pēc noslēguma koncerta mājās pārrodas tikai rīta gaismā. Daudziem tūlīt jādodas uz darbu. Ir tāds teiciens: no kuģa uz balli, bet te otrādi — no balles uz “kuģi”.
Mums, Latvijas iedzīvotājiem, brīvdienas patīk (kuram gan tās nepatīk!), un, jo to vairāk, jo labāk. Valstī ir arī pieredze, pārceļot darbdienas, lai netraucētu ražošanai un arī svētku svinēšanai. Šajā gadījumā ir divi varianti: piešķirt visiem brīvu pēcsvētku pirmdienu, strādājot iepriekšējā sestdienā, vai pacensties svētkus beigt agrāk — nevis svētdienā, bet sestdienā. Ar darbdienas pārcelšanu, pie tam vasaras vidū, varētu būt neapmierināti tie, kuriem Dziesmu svētki ir vienaldzīgi gan kā dalībniekiem, gan kā skatītājiem. Savukārt svētkus noslēgt agrāk nav ar mieru to rīkotāji — tas ietekmētu svētku sagatavošanas kvalitāti.
Pati esmu piedalījusies vairākos Dziesmu svētkos Rīgā un zinu, cik vēlu dziedātāji un dejotāji parasti tiek mājās un cik pārguruši jūtas. Gribas izgulēties, atpūsties, sakopties, jo veselu nedēļu taču nav būts mājās. Bet jau pēc pāris stundām jāpošas uz darbu. Un kādi gan strādātāji ir neizgulējušies cilvēki! Ja priekšnieks iejūtīgs, kādam varbūt iedod brīvdienu vai kolēģis aizstāj, dažs jau iepriekš ieplāno atvaļinājumu, lai nevajadzētu riskēt ar darba vietu. Vairumam tomēr ir jāstrādā — dziedi vai raudi.
Kāds risinājums jārod. Varbūt tieši XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki būs pirmie, kad latvieši pēc lielkoncerta un tautas sadziedāšanās Mežaparka Lielajā estrādē varēs mierīgi atpūsties? Dziesmu un deju svētku padome par to vēl spriedīs jūnija sēdē. Katrā ziņā visi pašdarbnieki par Ministru kabineta atbalstu, nešaubos, būtu ļoti priecīgi. Galu galā Dziesmu svētki taču ir unikāla mūsu tautas tradīcija, kura ierakstīta pat UNESCO kultūras mantojuma sarakstos. Un tās saglabātāji — koristi, dejotāji, muzikanti, folkloristi — ir pelnījuši, lai viņu darbu novērtētu kaut vai tā: ar pēcsvētku atpūtas dienu.
