Ar Litu Eglīti iepazinos kā parasta pircēja — viņai, grāmatnīcas vadītājai, jautāju, vai ir nopērkama pirms septiņiem gadiem izdota grāmata. “Paskatīšos,” viņa sacīja. Pēc kāda laika devos pēc atbildes. Pārsteidza, ka Lita bija piezvanījusi daudz kur, pat grāmatas autoram, un uzzinājusi, ka grāmatu vēl var iegādāties kādas augstskolas katedrā. “Esmu taču bibliotekāre, un man patīk palīdzēt cilvēkiem!” viņa toreiz atbildēja.
Opis iemāca
labestību
— Kas jūs ieveda grāmatu pasaulē?
— Mans vecaistēvs — mīļais opis. Ar viņu kopā pavadīju daudz laika, runājām, pastaigājāmies pa Jelgavu, kopā darījām dažādus darbus. Viņš mācīja būt labestīgai gan pret cilvēkiem, gan dzīvniekiem, piemēram, ja ceļā gadījās kāds, kas lūdza naudu, mēs noteikti ziedojām monētas. Toreiz daudz ko veikalos nevarēja nopirkt vai arī ļoti reti, piemēram, banānus, un tie bija dārgi. Atceros, opis bija nopircis lielu zaļu ķekaru, tas pamazām gatavojās, un mēs katru dienu apēdām pa banānam.
— Vai jums ir arī māsa vai brālis?
— Nav. No vienas puses, labi — viss tika man vienai, tomēr skumu, jo man ļoti gribējās māsu vai brāli, ar ko spēlēties. Man pašai ir divas meitiņas.
Kā izziņu birojs
— Kāpēc izvēlējāties bibliotekāres profesiju?
— Grāmatas man patikušas kopš bērnības un skolas laika. Atceros, ar kādu interesi bibliotēkā lasīju Silvijas Rannamā “Kadriju” — tā bija nobružāta, “nolasīta” grāmata, bet ļoti mīļa. Toreiz lasīju arī daudz citu grāmatu, bet klasē biju bibliotekāre un arī kasiere. Mācību gada sākumā visiem izdalīju grāmatas, bet noslēgumā tās savācu. Bet kā kasiere no klasesbiedriem vācu naudu kopgaldam.
— Valda stereotips, ka bibliotekāri tikai izsniedz grāmatas.
— Varbūt kādreiz tā bija, bet tagad tā nav, viņiem ir jāzina ļoti daudz, lai varētu atrast vajadzīgo un palīdzēt cilvēkiem. Bibliotekārs tagad ir kā izziņu birojs un arī kā psihologs.
— Otrs stereotips — bibliotekāri paši visu izlasa…
— Kad jāstrādā, nav laika lasīt. Arī man plauktā kādreiz bija un tagad ir noliktas jaunākās grāmatas, kuras ļoti, ļoti gribas izlasīt, bet pietrūkst brīvu brīžu.
— Vai esat strādājusi arī Nacionālajā bibliotēkā?
— Jā, tomēr tur bija maza alga. Rīgā esmu strādājusi vairākās bibliotēkās, arī Rīgas Biznesa institūta un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas bibliotēkā. Lasīju arī militāro literatūru.
— Vai patika?
— Ne īpaši, darbs ar kadetiem patika labāk. Pieredzi guvu arī bibliotēkās Jelgavā un Aizkrauklē.
Emocijas blogā
— Blogā internetā esmu lasījusi jūsu pārdomas un dzejoļus, bet sen nav bijis jauna ieraksta.
— Kad strādāju bibliotēkā, gribējās ko krāsaināku, un es sāku rakstīt blogā. Izteicu savas emocijas, tā nav nekāda lielā māksla. Bet gribētu uzrakstīt ko nopietnāku — grāmatu.
— Par ko?
— Kādu pētījumu. Žēl, ka neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, tagad to palasīt būtu ļoti interesanti — dzīvē bijis tik daudz notikumu, emociju.
Apgūst
grāmatvedību
— Kā kļuvāt par grāmatnīcas vadītāju?
— Pieteicos konkursā, jo gribēju izmēģināt, kā mani novērtē citi. Pašai par pārsteigumu mani pieņēma darbā. Daudz kas bija jāapgūst no jauna, piemēram, darbs ar kases aparātu. Man ikdienā patīk strādāt ar cilvēkiem, te ir interesanti. Nesen pabeidzu arī grāmatvedības kursus, jo likās, ka tas varētu noderēt. Gribēju mācīties franču valodu, bet nevarēja nokomplektēt grupu, tādēļ izvēlējos grāmatvedību.
— Vai nebija par grūtu?
— Man patīk viss, kas saistīts ar loģisko domāšanu, prātu. Kad man bija apmēram divdesmit gadu un gribēju gūt izskaidrojumu dažādām lietām, kāds astrologs man ieteica dzīvi saistīt ar biznesu. Uzņēmējdarbības joma joprojām pievelk, un ar prātu daudz ko var saprast, izdomāt. Man patīk arī astroloģija, labprāt to mācītos. Nesen izlasīju rokasgrāmatu par konstruktīvo domāšanu un tās atziņas cenšos izmantot dzīvē. Esmu izmēģinājusi, dažas lietas jau piepildījušās.
— Piemēram, kas?
— Ja ko gribi iegūt, ir jādomā, ka tas tev jau ir, un tu ar laiku dabūsi. Bet no gaisa, protams, nekas tāpat vien nekritīs, kaut kas ir jāizdara arī praktiski. Jādomā labas domas, tad tās materializējas.
— Un ja nu ne?
— Tad tas nav vajadzīgs vai arī piepildās kādā citā formā.
— Ar pieri sienā skrienat?
— Savu galvu tā nesitu — varbūt ir kāds cits veids, kā sevi pierādīt.
Dejas samaina pret basketbolu
— Nesen pirmo reizi piedalījāties neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi”. Vai sen jau dziedat?
— Kādreiz mamma gribēja, lai dejoju tautiskas dejas, tomēr man tas nepatika. Teicu, ka eju uz mēģinājumu, bet aizgāju uz basketbola treniņiem, tas mani ļoti saistīja. Biju visgarākā no visām, un basketbols man labi padevās. Tad mamma saprata, ka ar varu nevajag spiest, un atļāva trenēties. Tomēr vēlāk esmu dziedājusi ansamblī, spēlējusi teātrī. Esmu bijusi uz skatuves, tomēr tagad atkal gribējās pašai sev pierādīt, ka varu pārvarēt kautrību, nedrošību, neņemt galvā citu vērtējumu. Pierādīt pašai sev, ne citiem! Dziedāju dziesmu no “Putnu balles” repertuāra. Pirms koncerta man bija aizsmakusi balss, tomēr ar tautas līdzekļiem to atguvu. Lai gan žūrija parasti visus cenšas saudzēt, tomēr gribētu dzirdēt arī profesionāļu vērtējumu. Tagad ar meitām gatavojamies dziedošo ģimeņu pasākumam, kas notiks Aizkrauklē. Vecākā meita Kristīne ne tikai labi dzied, viņa mūzikas skolā mācās spēlēt akordeonu. Dziedāt mācās arī jaunākā meita Sabīne.
Patīk izbaudīt sadzīvi
— Kāda literatūra jums pašai ir tuvāka?
— Par psiholoģiju, rokdarbiem, arī daiļliteratūra.
— Un par ceļojumiem?
— Man īpaši nepatīk ceļot, lai gan daudz kur esmu bijusi.
— Kāpēc nepatīk?
— Vislabāk es jūtos mājās, drošībā. Nepatīk ceļot tūristu grupās, apskatīt maršrutā obligāti iekļautos objektus. Man patīk nesteidzīgi izbaudīt citas tautas sadzīvi, dabas skaistumu.
— Kur esat bijusi?
— Plašajā Krievijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Austrijā, Norvēģijā, Zviedrijā. Ļoti gribētu aizbraukt uz Šveici un Austrāliju. Gribas samīļot koalu un pabūt pie okeāna.
Vēlētos vairāk
plašuma
— Vai Aizkraukle ir kļuvusi par jūsu pilsētu?
— Aizkraukle man šķiet maza, jo kādreiz esmu dzīvojusi Jelgavā. Man gribētos vairāk plašuma!
— Vai varētu pārcelties kur citur?
— Varbūt, bet kas gan lai to zina, kā būs.
— Vai ticat zvaigznēm?
— Katram ir savs sargeņģelis, un zvaigžņu izvietojums ir svarīgs, ja vēlamies pieņemt lēmumu un sākt ko nopietnu.
— Bet jūs kādreiz nepaklausījāt astrologa norādījumam pievērsties biznesam!
— Varbūt nebija pienācis laiks, bet viss vēl ir iespējams.
— Vai ātri pieņemat lēmumus?
— Svarīgus lēmumus apsveru ilgi. Katram ir izvēle dzīvot laimīgi, bet, lai tā būtu, ir jāpieņem lēmums un jārīkojas.
— Kā jums pašlaik pietrūkst?
— Pilnīgas harmonijas sevī un ap sevi. Bet ceru, ka reiz tādu iegūšu.
