Klintaines pagasta Rīteros ir mājas “Zīles”, un tajās dzīvo Ozoli — Ženija un Visvaldis. Kā sader māju un saimnieku vārdi, tā viņi viens ar otru. Kā nekā kopā jau 46 gadi nodzīvoti.
Visvaldim rīt dzimšanas diena, tāpēc Ženija šodien pļauj mauriņu ap māju. Daudz ciemiņu būšot. Sabrauks radi no Rīgas, un Visvaldis viņiem grib sagādāt dāvanu — braucienu vikingu laivā pa Daugavu.
To viņš man pastāstīja pēc tam, kad bijām piesēduši lapenē, cerot paglābties no karstās saules. Bet pirms sarunas viņš cilāja makšķerkātus un gatavojās iet uz līcīti. Tā nu es viņu pārtvēru un nedaudz izjaucu dienas plānus.
Galdnieks vāc ražu Kazahstānā
“Zīļu” saimnieks aizsmēķē cigareti, un mēs atgriežamies septiņdesmit gadu senā pagātnē, kad Priekule kļuva par vienu latviešu puiku bagātāka. Ģimene bija kupla — brālis un divas māsas. Līdz 4. klasei mācīties diez ko negribējies, bet tad ielāgojis, ka atliek vien stundā uzmanīgi klausīties un ar to pietiek, lai kļūtu gandrīz vai par teicamnieku. Pēc pamatskolas sācis strādāt un gada laikā ieguvis galdnieka 4. kategoriju. Vēlāk iestājies Liepājas 31. arodskolā namdaros — galdniekos. Kad skola pabeigta, piedāvāts darbs Liepājas celtniecības trestā. Kompleksās brigādes sastāvā Liepājas eļļas fabrikai cēlis papildu cehus — rapša, saulespuķu, zivju eļļas spiešanai. Darījis arī namdara darbu, bet pārsvarā ar galdniecību nesaistītu — betonējis.
Toreiz vēl nebijis 20 gadu, dienesta laiks arī klāt. Skaidrs, ka tiktu norīkots celtniecības bataljonā, bet to negribējies, tāpēc iestājies autoskolā un pēc tās beigšanas strādājis par autovadītāju Liepājā. Dienestā līdz ar to ticis pie auto stūres un speciālās vienības sastāvā kādu laiku dienējis Kijevas kara apgabalā. Apmācījis tādus, kuri apliecību nopirkuši, bet braukt tā arī nebija iemācījušies. Gadu apgabala štābā bijis kāda liela priekšnieka personīgais šoferis, līdz nosūtīts uz Kazahstānu ražu novākt. Tas bijis pēdējais, trešais, dienesta gads. Kazahstānā klejojušas bruņotas bandas, tāpēc mašīnā aiz sēdekļa vienmēr turēta karabīne. Viņam paveicies, bet trīs citi no autorotas mājās nav pārbraukuši. Viens sadedzināts, citam pārgriezta rīkle.
Viņpus dzīvības slieksnim
Vienreiz arī pats gandrīz pārkāpis liktenīgo slieksni. Pirms 16 gadiem. “Ja cilvēkam ir kādi pieci litri asiņu, tad ap trim biju zaudējis. Tepat netālu no mājas bebrs kājā iekoda. “Nolēju” visu ceļu sarkanu, aizkļuvu līdz mājām un nogāzos. Atbrauca “ātrie”, bet sirds jau bija apstājusies, neelpoju. Jutos tik labi, bet sapratu, ka mani grib atdzīvināt, rauj atpakaļ. Jūtu — viens sēž man virsū, lauž krūtis, otrs, iebāzis karoti mutē, cenšas mēli no mutes izraut. Domāju — ņemšu ķebli, kā laidīšu viņiem! Pirmais elpas vilciens, ko ierāvu, bija tik sāpīgs.”
Agrāk cilvēki
uzticējās viens otram
Pēc dienesta Liepāju nomainīja ar Rīgu un paneļu vedēja stūri. Bieži bija jābrauc komandējumos pa Latviju, un, biežāk esot Mazzalves pusē, iepatikusies tur kāda meitene. Gadu draudzējās un 1966. gada 7. maijā apprecējās. Viņa strādāja 215. pludināšanas kantorī, pieņēma un uzskaitīja pa straumi atpludinātos baļķus. Visvaldis atbrauca no Rīgas šos baļķus savākt. Vēlāk viņš sievai atzinies, ka uz Mazzalvi no Rīgas atnācis arī skaistās vietas dēļ. Māja bija upes krastā, un ūdeņu tuvums viņu vienmēr uzrunājis. Mazzalvē bija arī konservu cehs, kas Rīgas un Jūrmalas lepnākos restorānus apgādāja ar marinētiem gurķīšiem. Gurķus audzēja mazzalvieši. Tajos laikos kolhozs piešķīra zemi, iedeva sēklu. Ražas laikā gurķus salika maisos, pievienoja zīmīti ar uzvārdu un atstāja ceļa malā. Brauca ar kolhoza mašīnu un savāca. Bija citi laiki, cilvēki vairāk uzticējās viens otram. Bieži braucot autobusā uz Rīgu, gadījās aizmirst somu. Nākamajā dienā tā turpat vien bija. Ja nē, meklēto varēja atrast mantu istabā autoostā.
Pusmūžā ar zīdaini
Par rīteriešiem Ozoli sevi sauc kopš 1987. gada, kad kolhozs ierādījis toreiz vēl nepabeigto Līvānu tipa māju. Pirms tam dzīvojuši tuvāk Pļaviņām. Jaunā vieta iepatikusies, lai arī māja klajā laukā, bez neviena koka, zem kura vasarā paglābties no saules. Šajos gados te savests tonnām melnzemes, iestādīti koki un krūmi, bet tā īsti nekas negribot augt. Puslāpsta melnzemes, tālāk smilts, un rakums atduras pret dolomīta klinti.
Lielos vilcienos ģimenes statistika — divi bērni, pieci mazbērni. Pirms 19 gadiem, kad pašu bērni bija lieli, pēkšņi nomirusi krustmeita, un par saviem pieņemti trīs viņas bērni. Vecākajai tad bija septiņi gadi, vidējā vēl skolā negāja, bet pašai jaunākajai vien trīs mēneši. Visvaldim ap piecdesmit, bet bija jāiejūtas jaunā tēva lomā — pircis un mainījis “pamperus”.
Stūrmanis dzied, lai šoferis neaizmigtu
Pēdējos 22 gadus līdz pensijai darbs nemainīts — autobusa šoferis. Sākās tas ar notikumu 1968. gadā Mazzalvē. No kolhoza “Boļševiks” Visvaldi nebrīdinot atkal iesauca dienestā — uz Čehoslovākiju apspiest Prāgas pavasari. Pirms tam divas diennaktis vāca sienu, negulētas naktis, un pie smagās automašīnas stūres ilgi nosēdēt nespēja. Aiz Kaļiņingradas pat dienas laikā murgi rādījās. Rezultātā avārija, un līdz galamērķim tā arī netika. Labi, ka viss beidzās laimīgi. Pēc šī notikuma sākās darbs kolhozā ar “lazu”. Brauca, kur norīkoja — bērnus uz skolu veda, strādniekus ekskursijās. Tālākais dienvidu punkts Savienībā, kur pabūts, — divi tūkstoši kilometru no Latvijas, netālu no Azovas jūras, Saļskā, ziemeļos — pie Oņegas ezera, Petrozavodskā. Šad tad līdzi brauca arī Ženija. Toreizējās Ļeņingradas ielas izbraukt bija vieglāk, kad stūrmanis lasa karti. Naktīs braucot, lai neaizmigtu, viņa, līdzās sēžot, dziedājusi. Toreiz, “bada laikos”, uz Igauniju brauca caur Lietuvu — Mazzalvei tuvējos Biržos vai Rokišķos. Tur sapirka pārtiku, un tikai tad turpināja ceļu.
Smalka statistika
Nopļāvusi zāli, mums pievienojas arī Ženija. Viņa ir dzimusi rīdziniece, izmācījusies par mežkopi un vēlāk arī Visvaldi samusinājusi, un viņš, rūdīts šoferis, iestājies Ogres arodskolā un vēlāk strādājis par mežsargu, mežzini, bet šis darbs īsti nepaticis. Mežs vilinājis gan, bet būt par priekšnieku negribējies. “Aizbēgu no meža atpakaļ pie stūres un 22 gadus nobraucu par kolhoza autobusa šoferi,” stāsta jubilārs. Bet saikne ar mežu palikusi, un vairāk kā trīsdesmit gadu viņš bijis aktīvs mednieks. Esot pat sava statistika — ap 60 mežacūku, 40 aļņu, un pat pīles, rubeņi un citi putni esot uzskatīti, cik kurā sezonā nomedīts. Ar nelielu nožēlu Visvaldis teic, ka nevienu vilku neesot izdevies nošaut. Bet par briežu ragiem izstādēs viena otra medaļa saņemta. Nu jau desmit gadu, kā plinte atdota. Tās vietā nākusi makšķere, un, kad brīvāks laiks, pasēž Rīteru līcī.
