Svētdien Latvijā atzīmēja Mātes dienu, kas kļuvusi par tradīciju arī manā ģimenē. Šajā dienā, kā ierasts, bērni un vīrs sveica mani, savu un manu māti, aizbraucām arī uz kapiem pie vecāsmātes. Vēlāk allaž ir kopīga pasēdēšana.
Mana ikdiena saistīta ar rūpēm par ģimeni un bērniem. Jau no 2009. gada darbojos Aizkraukles psiholoģiskās palīdzības centra projektā “Nav citas ieiešanas nākotnē kā caur bērniem” Aizkrauklē, ko vienkārši dēvējam par māmiņu skolu. Tā ir mana sirdslieta, iespējams, tāpēc, ka arī pašai ģimenē piedzimis otrs bērniņš. Vairāku gadu laikā projektā nomainījušies speciālisti, un daži šo darbu veic citur, bet skoliņa Aizkrauklē turpina pulcēt jaunās māmiņas. Gada garumā ir divi 11 nodarbību cikli, sievietēm ir iespēja tikties un aprunāties ar dažādiem speciālistiem — par mazuļa veselību, kopšanas produktiem, fizioterapiju, ēdināšanu, zobiņu veselību un citām lietām. Drīzumā beigsies kārtējais posms, un jūlijā sāksies jauns. Viss notiek ļoti brīvā gaisotnē, un katru nodarbību apmeklē ap desmit jauno māmiņu ar saviem mazuļiem. Ir mātes, kurām pirmais bērns, bet citām jau otrais vai trešais. Viņas uz skoliņu nāk, nevis lai kaut ko jaunu uzzinātu, bet pabūtu kopā. Sievietes var dalīties pieredzē.
Jaunās māmiņas tomēr ir sociālā riska grupa, kura ar esošo pabalstu sistēmu, māmiņu algu “griešanu” valstī diemžēl novērtēta diezgan zemu. Šīs tikšanās, kad jūties saprasta un uzklausīta, arī ģimenē veido labāku atmosfēru. Tā ir arī iespēja noskaidrot daudzas lietas pie speciālistiem, jo dažkārt ar ģimenes ārstu neveidojas pietiekami labs kontakts vai esi aizmirsusi viņam kaut ko pajautāt. It kā informācijas visapkārt ir daudz, bet svarīgāk ir uzzināt tieši no konkrētā speciālista.
Par to pati ne reizi vien esmu pārliecinājusies. Manam jaunākajam bērnam ir gads, un es necentos izmantot dažādus interneta forumus, jo informācija un komentāri tajos ir individuāli. Katrs gadījums tomēr ir citāds. Ne vienmēr arī mūsu vecāki zina pastāstīt par dažādām bērna attīstības īpatnībām vai to, kāpēc jādara tā vai citādi, piemēram, ka mazuli nedrīkst sēdināt, ja viņš pats to vēl neprot. Šobrīd daudziem bērniem jau sākumskolas vecumā ir stājas problēmas. Lielākoties tāpēc, ka agrā bērnībā vecākiem nav bijis pietiekami daudz un korektas informācijas par bērna fizisko attīstību.
Būt mātei nav vienkārši, jo sieviete tāda ir 24 stundas diennaktī. Jau darbā viņai jābūt gatavai tam, kas sagaida mājās — bērni, mājasdarbi, vakariņas un pārējais. Visā tajā jūklī nekādi nedrīkst aizmirst arī par sevi kā sievieti. Pati kļuvu par māmiņu 28 gadu vecumā un šķitu tam nobriedusi. Tomēr drīz vien apzinājos, ka psiholoģiskās atziņas, kuras guvu studiju laikā, ne vienmēr varēja izmantot “tīrā veidā”. Nav vienas receptes visam. Pats būtiskākais, ko esmu sapratusi, esot kopā ar bērniem, — vajadzīga pacietība. Iemācīt ēst, patstāvīgi apģērbties vai “iet uz podiņa” — tam visam vajadzīga ļoti liela pacietība, kuras ne vienmēr ir tik, cik vajadzētu.
Ikdienā mans tiešais darbs ir būt Aizkraukles novada izglītības iestāžu psiholoģei. Mani darba pienākumi ir skolēnu, vecāku un arī skolotāju psiholoģiskā konsultēšana, darbs ar bērnu audzināšanas stundās, vecāku sapulcēs, psiholoģiskā izglītošana par dažādiem audzināšanas jautājumiem, arī risinājumiem krīzes situācijās.
Tas, vai spēju kādam palīdzēt, lielā mērā atkarīgs no tā, vai cilvēks pieņem palīdzību, jo nostāja mēdz būt arī noraidoša — es pats labāk zinu, kas notiek ar mani vai manu bērnu! Bieži vien cilvēkiem šķiet — ja vajadzīga palīdzība no malas, tad neesmu pietiekami labs vai zinošs, un tas mēdz aizskart pašcieņu. Ja uztvere ir veselīga un pieņemt atbalstu nesagādā grūtības, tad palīdzēt ir vieglāk. Dažreiz jārunā vairākas reizes, lai cilvēks izprastu problēmu un spētu rast tās risinājumu.
Nesen glābējsilītē Rīgā atstāts kārtējais zīdainis. Vai šādas silītes nepieciešamas? Atbilde nav viennozīmīga. Tajā brīdī, kad uzzinām par bērna ķermenīti, kurš atrasts kaut kur mežā vai izgāztuvē, priecājamies, ka ir šādas vietas. Tomēr, ja mātei tas šķiet vieglākais risinājums, tad noteikti nē, jo katrai sievietei pašai jārūpējas par savu bērnu. Jādomā arī par to — ja mātei rodas doma atstāt savu bērniņu glābējsilītē, tad kāda māte viņa būs vēlāk? Varbūt tur, otrā pusē, ir ģimene, kas mazuli ļoti gaida. Daudz taču ir tādu pāru, kuriem nevar būt bērnu. Realitāte gan rāda, ka glābējsilīti izmanto sievietes, kuras nav galīgi degradējušās, jo nereti mazulim līdzi dots arī pūriņš. Acīmredzot šīs sievietes tā rīkojušās, jo tajā brīdī piedzīvojušas kādu krīzi. Iespējams, ja īstajā brīdī būtu palīdzēts, šāda smaga lēmuma nebūtu. Arī māmiņu skolā daudz runājam par pēcdzemdību depresiju un iespējamām krīzēm ģimenē. Bērniņa ienākšana ģimenē ir savdabīga krīze, jo tā ir pavisam jauna situācija, kurai jāpielāgojas visiem ģimenes locekļiem.
Arī Latvijā 8. maijā atzīmēja Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Mūsu ģimenē šiem notikumiem gan pievērš mazāk uzmanības, vien tik, cik redzam televīzijā. Kādā no raidījumiem dzirdēju sakām, ka krieviem tā bija uzvara, bet latviešiem — okupācija. Šo notikumu noteikti nevar vērtēt tik viennozīmīgi, jo karam nāk līdzi daudz kas — bads, nelaimes, uzvara un zaudējums. Nevar spriest, kā būtu bijis, ja notikumi pavērstos citādi. Tas pats ir saistībā ar leģionāriem, kurus daudz nopeļ. Mani tas sadusmo, jo arī šie cilvēki cīnījās par savu taisnību — brīvu valsti.
Joprojām notiek cīkstēšanās ap stacionārajiem fotoradariem, kurus uzņēmums “Vitronic Baltica”, visticamāk, līdz noteiktajam laikam neierīkos. Es gan šaubos, vai tie kaut ko dos satiksmes drošībai, jo autovadītāji, pabraucot garām brīdinājuma zīmei par fotoradaru, tālāk ceļu tāpat turpina lielā ātrumā. Kad mēs ar ģimeni braucam automašīnā, nekādā gadījumā nesignalizējam pretimbraucošajiem par policistiem tuvumā. Kāpēc man brīdināt potenciālo slepkavu no iespējamā soda? Es kā māte gribu, lai mani bērni dzīvo drošā vidē.
Pagājušajā nedēļā policija paziņoja, ka izmeklēs lācenes Mades nošaušanas lietu, jo ir aizdomas, ka tā nav bijusi likumīga. Ģimenē sekojām līdzi šiem notikumiem, un meita ļoti pārdzīvoja par lāceni. Grūti izvērtēt šo notikumu, bet katrā ziņā jau iepriekš vajadzēja paredzēt visus apstākļus, lai dzīvnieks un apkārtējie būtu drošībā. Nesen internetā lasīju ziņu par lāci Amerikā, kurš arī izbēga no iežogojuma. Viņu cilvēki bija nofotografējuši, kad iemidzinātais dzīvnieks novēlās no koka uz matrača. Tur risinājumu atrada, pie mums — diemžēl nē.
Šobrīd izbaudām pavasarīgi silto laiku, kad viss zied. Cenšamies vairāk laika pavadīt dabā lauku mājās pie vīra vecākiem, kur ir arī sakņu dārziņš. Bieži braucam ar velosipēdiem. Tas gan izdodas galvenokārt nedēļas nogalē, un tad cenšos nedomāt par darbu, lai labi atpūstos un veltītu laiku saviem tuvākajiem.
