‘‘Ilgus gadus esmu “Staburaga” lasītāja un pazīstu daudzus cilvēkus, par kuriem avīzē kādreiz rakstīts. Man ļoti iepatikās apraksti rubrikā “Toreiz un tagad” par cilvēkiem, par kuriem jau reiz stāstīts avīzes slejās, un to, ko viņi dara tagad, kas viņu dzīvē mainījies. Tāpēc nolēmu uzrakstīt par krietnu un man labi pazīstamu sievieti — zalvieti Mariju Upmali. Sestdienas saruna ar viņu “Staburagā” bija publicēta pirms pieciem gadiem.
Es Mariju pazīstu no jaunības dienām Daudzeses pagastā. 1952. gada 15. aprīlī es no reorganizētās Saukas mežrūpniecības saimniecības ar mazo bānīti atbraucu uz Daudzeses mehanizācijas punktu, lai strādātu par grāmatvedi. Toreiz man bija 26 gadi.
Mēs ar Mariju apmaināmies vēstulēm. Man patīk rakstīt garas vēstules. Neskaitāmas un ilgas bijušas arī mūsu telefona sarunas, tikai satikušās neesam — vecums. Tieši šodien viņa svin 70 gadu jubileju. Ceru, mana vēstule redakcijai viņai būs pārsteigums.’’
Biruta Murāne
Jaunjelgavā
Vecāki no Polijas
Liekas, nupat vien tas ir bijis, kaut noticis pirms gandrīz 45 gadiem… 1968. gada 2. februārī es ar ģimeni no iepriekšējās darbavietas Daudzeses pagastā pārcēlos uz dzīvi Jaunjelgavā, kur vadu dienas arī šobrīd.
Divpadsmit gadu strādājot Daudzeses pagastā, labi iepazinu Panevu ģimeni — māti, tēvu, meitas Mariju un Valentīnu. Marijas māmuļa nāca no lielas divpadsmit bērnu ģimenes. Abi ar vīru Ulmaņa laikos darba meklējumos bija ieradušies Latvijā no Polijas. Māte sākumā kalpoja pie saimniekiem, vēlāk kolhozā bija slaucēja, tēvs — saimniecības mašīnas šoferis.
Skolotājas priekšā noņem cepuri
Marija mācījās un vēlāk kādu laiku arī strādāja Daudzeses astoņgadīgajā skolā. Tāpēc vēstulēs vienmēr atminas Daudzesē pavadīto bērnību, skolas gadus, agro jaunību. Arī es atceros to laiku. Reiz augusta beigās, kad Marija jau strādāja skolā, viņa nāca uz mūsu mājām apskatīt, kā gatavojamies skolai. Ģērbusies spodri baltā blūzītē un tumšos svārkos. Tēvs, viņu pa logu ieraugot, čukstus teica: “Skolotāja nāk!” un noņēma cepuri. To viņš darīja tikai četros gadījumos: kad ēda, kad gāja gulēt, baznīcā un kad runāja ar skolotāju. Arī Marija visu mūžu ir cienījusi savus skolotājus.
Bērnības zeme viņai ir pati mīļākā. Arī Marijas māte, sapnī pabijusi savā dzimtajā pusē Polijā, no rītiem teica: “Šonakt es biju mājās…” un visu dienu staigāja sapņaina un tāda kā jaunāka.
Marija 32 gadus nostrādāja par Sproģu pasta priekšnieci, turpat bija arī krājkase. Strādāts ar materiālajām vērtībām, ar cilvēkiem, darbam atdots viss. Cilvēki Mariju ar cieņu atceras vēl tagad.
Mazbērni kā pašas bērni
Strādājot Daudzeses astoņgadīgajā skolā, Marija satika savu Visvaldi un šovasar 25. augustā svinēs jau zelta kāzas. Abi ir izaudzinājuši divus bērnus. Tādas mātes kā Marija priekšā var noņemt cepuri. Apbrīnoju sievieti, kura tik daudz darījusi savu bērnu un mazbērnu labā.
Meita Sarmīte, pēc izglītības medicīnas māsa, palika atraitnēs ar trijiem bērniem septiņu, trīs gadu un deviņu mēnešu vecumā. Marija palīdzēja viņus izaudzināt un iegūt izglītību. Vecākais mazdēls Aivars, kurš beidzis Vecbebru tehnikumu, ar ģimeni dzīvo Valmierā un strādā firmā, kas būvē ūdensvadus un rok dīķus. Mazmeitiņa Zanda absolvējusi Latvijas Universitātes Matemātikas fakultāti. Jaunākā mazmeita Lāsma Vecbebru tehnikumā apguvusi sabiedriskās ēdināšanas specialitāti.
Marijas dēls Andis arī ir ieguvis augstāko izglītību — studējis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātē. Viņam ir divi bērni — Marijas mazbērni: Līva pēc Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes beigšanas ir ķīmijas skolotāja Ulbrokas vidusskolā, bet Gints iestājies Tehniskajā universitātē un studē telekomunikāciju specialitātē.
“Šeit, vīra mājās, kur dzīvoju
50 gadu, izauga mūsu bērni, mazbērni un arī divas mazmazmeitiņas. Jaunāko Amandu mums dāvināja Zanda,” kādā no vēstulēm raksta Marija.
Priecājas par iespēju būt mājās
Par šo laiku viņa saka: “Esmu laimīgā dzīves posmā, jo tagad varu būt tikai mājās.” Lai gan mājas dzīve ir ikdienišķa, Marija par to nevar vien beigt priecāties, jo ir noteicēja savam laikam — var veltīt to dārzam, rokdarbiem, grāmatām.
Laiks arī lielajai pavasara sakopšanai — jānomazgā astoņi lielie logi, desmit durvju, jāpārstāda puķes. Darba pilnas rokas arī Visvaldim — viņa aprūpē 26 hektāri aramzemes, 30 hektāru meža. Tas ir tuvu, kādu 200 metru. Izaug labība, bišu saimēm patīk griķu lauks. Rudeņos pagrabā ar groziem jāsanes 80 maisu kartupeļu, un tur nu bez Marijas palīdzības nekādi neiztikt.
Marija joprojām daudz ada un tamborē. Visai savai 16 cilvēku saimei pieadīts zeķu un rakstainu svīteru kā nevienam! Un Marija pasmaidot saka: “Mēs esam laimīgi cilvēki, ja savos 70 gados vēl varam savējiem palīdzēt, pielikt pilnas somas ar lauku labumiem, vienmēr gaidīt ciemos un mīļi pavadīt darba un mācību gaitās.”
Sagaidot savu 70 gadu jubileju un zelta kāzas, Marija izpildījusi vienu no svētākajiem pienākumiem — vecāku atdusas vietā novietojusi piemiņas plāksni un kapu apmalītes.
Marija Upmale pēc pieciem gadiem ir tāda pati kā tolaik — saimniece savam laikam.
