Zinaīda Boicova Otrā pasaules kara laikā bija darba frontē — rūpnīcā izgatavoja lidmašīnu detaļas. Cīnījās ne ar vācu iebrucējiem, bet ar pusbadu, sāpēm, līdz asinīm noplēstiem pirkstiem, ziemā — ar aukstumu barakās.
Vakariņas iemaina pret kleitu un kurpēm
Zinaīda ir dzimusi Novgorodas apgabalā. Karam sākoties, viņai bija 16 gadu. Mācījās Zina Ļeņingradas medicīnas skolā par feldšeri. Kara sākumā jauniete bija mācību praksē, un nepilngadīgos, tajā skaitā viņu, evakuēja uz Kirovu. Uz turieni izveda arī lielu daļu rūpnīcu no Maskavas pievārtes. Jaunā meitene nokļuva 35 tūkstošu strādnieku vidū 32. aviācijas rūpnīcā, kurā izgatavoja detaļas lidmašīnām “JAK”. Rūpnīcas direktors bija pats lidmašīnu konstruktors Anatolijs Jakovļevs.
Iekārta, virpa, pie kuras viņa strādāja, esot bijusi nedaudz mazāka par istabu, kurā šobrīd runājam. Visu kara laiku, četrus gadus, strādāts bez brīvdienām un atvaļinājuma. No astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, 12 stundu vai tikpat nakts maiņā. Pārtika no zupas ar netīrītiem kartupeļiem, nātrēm vai skābenēm bez gaļas un 700 gramiem maizes dienā. Ne augļu, ne tauku. Lai kaut cik dažādotu pārtiku, tirgū pirka pienu ceturtdaļlitra pudelēs. Kamēr strādāja pie virpas, algu par darbu nemaksāja. Bet jaunajai meitenei gribējās uz ballēm. Tāpēc vakariņu tiesu pārdeva un par šo naudu krāmu tirgū nopirka drēbes un apavus.
Makaroni vairs
negaršo
Zinaīda stāsta, ka darbu vadītājs ieteicis iekārtu neapstādināt un tādējādi celt darba ražīgumu. Tā viņa pārpildīja normu. Rāvusi detaļas laukā un pirkstus līdz asinīm noplēsusi. “Brīnos, ka uz pirkstiem rētas nav palikušas. Par normas pārpildīšanu piešķīra olu pulveri. Omlete izdevās garšīga, tikai dažreiz pulverim bija beidzies realizācijas termiņš, saindējāmies,” atceras Zinaīda. “Dzīvojām barakā ar finiera sienām, trīs meitenes vienā istabiņā. Ziemā, kad atnācām no pirts, aukstums bija nežēlīgs. Iekurinājām čuguna krāsniņu, sasēdāmies uz tās un sildījāmies. Naktī guļot mati piesala pie sienas. Lai kaut cik izrautos no darba vienmuļības, pieteicos dramatiskajā pulciņā. Trīs reizes nedēļā divas stundas nebija jāstāv pie virpas.”
Rūpnīcā Zinaīda no strādnieces virzīta par darbaudzinātāju. Līdz ar to dienas maizes deva būtu samazināta līdz 500 gramiem, tāpēc no paaugstinājuma atteikusies. Simtam rūpnīcas komjauniešu Zinaīda bijusi komsordze un organizējusi sporta pasākumus, piemēram, krosu. “No kurienes toreiz spēki radās, tagad nesaprotu. Vārīju miltu klīsteri un ēdu gardu muti. Šķita ļoti garšīgs. Tagad ar tādu klīsteri ziemā logus līmēju ciet. Šodien nevienu garoziņu neizmetu. Kaut sakaltusi — apēdu. Pēc kara pirmo reizi nobaudīju makaronus, un tie bija tik garšīgi! Ēdu un domāju: katru dienu tos ēdīšu. Tagad gan tos vairs negribu. Sev jautāju — kā tad tā? Toreiz taču nosolījos katru dienu ēst. Lai arī par dzīvi negaužos, vienmēr atceros kara laiku, lai kaprīzes nepiemestos.”
Patvērums pirtiņā
Pēc kara par elles darbu rūpnīcā 21 gadu jauno Zinaīdu apbalvoja ar medaļu “Par izcilu darbu Lielā Tēvijas kara laikā”. Vēlāk arī citas medaļas pasniegtas, bet pēc vienas uz Rīgu neesot braukusi — pensija maza, naudas ceļam nebija.
“Par laimi, lai arī bija karš, Kirovā strādājot, nedzirdēju nevienu šāvienu, nevienu bombardēšanu nepiedzīvoju,” turpina sirmā kundze. “Toties mūsu māju jau pirmajos kara mēnešos sabombardēja. Tajā krievu armija bija ierīkojusi štābu. Māsīca stāstīja, ka uzlidojuma laikā ģimene esot patvērusies pirtiņā. Sēdējusi līdzās tantei, un pēkšņi viņa saļimusi — trāpījusi sprāgstošas bumbas šķemba. Kur tēvs kritis — nezinu. Vēlāk ģimene dzīvoja, kur pagadās — ierakumos, dārzeņu noliktavā. Ciemu okupēja vācieši un iedzīvotājus izveda. Ģimene nokļuva Latvijā, Kuldīgas pusē. Tur māti norīkoja darbā pie viena saimnieka, māsu ar mazu bērnu — pie cita. Pēc kara viņiem nebija māju, kur atgriezties. Arī naudas un pases nebija, tikai vāciešu izdota caurlaide. Māte atrada darbu Rīgā, kādā kara rūpnīcā.
Ne vīra,
ne dēla
Ar vīru Leonīdu bijām pazīstami no skolas sola. Viņš brīvprātīgi pieteicās doties uz fronti. Gadu mācījās karaskolā, un 1944. gada februārī viņu jau kā jaunāko leitnantu nosūtīja uz fronti. Dienēja vienā pulkā ar Vasiliju Staļinu, Staļina dēlu, un abiem iepatikās viena un tā pati meitene. Līdz kara beigām kaujās piedalījās nepārtraukti. Bija izvirzīts Padomju Savienības varoņa nosaukuma piešķiršanai.
Vēlāk Leonīds neklātienē pabeidza Ļeņina vārdā nosaukto politzinātņu akadēmiju. 13 gadu dienēja Baltijas kara apgabalā Kaļiņingradā. Tad pieci gadi Austrumvācijā, vēlāk — Turkmēnija, Kirgīzija. Bija vecākais propagandists Frunzē (Biškeka Kirgizstānā — aut.). Un visur es biju līdzās. Patika man tāda dzīve. Piedalījos sieviešu padomes darbā, organizēju pasākumus. Vīrs traģiski gāja bojā 1970. gadā Kirgīzijā 45 gadu vecumā jau kā apakšpulkvedis. Vēlāk bija jāatvadās arī no dēla. Viņš 31 gada vecumā traģiski gāja bojā, strādājot milicijā.”
Precēties negribēja
Kara beigas Zinaīda sagaidījusi laukos. Saimniekam, pie kura tolaik apmetusies kopā ar citiem Kirovas rūpnīcas strādniekiem, bija radio, un puiši saukuši: “Pioniere, celies, karš beidzies!”. “Man nāca miegs, un es domāju: ko viņi tur bļaustās, labāk būtu ļāvuši gulēt. Vēlāk sapratu, kas par lietu. Vakarā pagasta centrā bija mītiņš. Togad man piešķīra pirmo atvaļinājumu. Devos pie draudzenes. Tur lauku māja, divas nedēļas to vien darīju kā gāju uz mežu un ēdu avenes.
Vēlāk saņēmu telegrammu, ka uz Kirovu brauc mans nākamais vīrs. Bet man tik ļoti vēl gribējās izklaidēties, iet uz ballītēm, dejām. Viņš atbrauca, bet es teicu, lai dodas prom un atgriežas pēc gada. Biju iesniegusi dokumentus, lai iestātos pedagoģiskajā institūtā. Tomēr piespieda mani apprecēties. Braucām uz dzimtsarakstu nodaļu, bet es lūdzu Dievu — kaut tā būtu slēgta. Un bija arī. Diemžēl pilsētā bija vēl divas šādas iestādes… Divdesmitgadīgi muļķīši apprecējāmies,” stāsta Zinaīda.
Pusgadu pēc kara beigām viņa sameklēja vecāku adresi, un, tā kā viņi dzīvoja Rīgā, uz turieni devās arī Zinaīda. “Vilcienā braucu bez biļetes, bez naudas, bet paveicās — mani nepieķēra. Aizbraucu, atradu māju, kurā ģimene dzīvoja. Ieraudzīju māti, padevu labdienu, bet viņa pagāja garām, nepazina mani. Iesaucos: “Mamma!”. Viņa paskatījās un noģība. Vēlāk vakarā sēdēja pie manas gultas un acis neaizvēra. Baidījās, ka tas, ko redz, ir sapnis.”
Iekrājumi pārvēršas ūdens mērītājā
Kad vīrs gāja bojā, Zinaīda atgriezās Rīgā, kur viņai piedāvāja vienistabas dzīvokli, darbu. “Bet man jau bija sešpadsmitgadīgs dēls, šāds dzīvoklis nederēja. Atradu divistabu dzīvokli Aizkrauklē, darbu kara komisariātā. Tā no 1972. gada dzīvoju šeit. Saņēmu mazu algu, bet iemanījos nedaudz iekrāt vecumdienām. Pirms 20 gadiem mani pieci tūkstoši rubļu pārvērtās 25 latos. Toreiz dzīvoklī ierīkoja ūdens mērītājus, un arī tiem naudas nepietika, nācās no pensijas pielikt. Tagad, pateicoties tam, ka saņemu pensiju arī par vīru, varu sev šo to vairāk atļauties un arī mazmazbērniem palīdzēt. Atceros savu jaunību — iedodu naudu, lai kopā ar meiteni uz kafejnīcu var aiziet. Šobrīd kara laiku atgādina filmas. Skatos un raudu. Arī tad, kad skan kara laika dziesmas.”
