Slimnieki nereti samierinās, ka viņu ķermeņa kustību kropļojumi nav ārstējami, viņi nespēj pilnvērtīgi dzīvot, strādāt un kļūst par invalīdiem. Muskuļu distoniju, kad cilvēkam raustās daži muskuļi, bieži jauc ar citām neiroloģiskajām saslimšanām. To pareizi diagnosticējot un sākot ārstēšanu, rezultāts ir sasniedzams un muskuļu kontrakcijas novēršamas.
Gadījumos, kad nekontrolējami raustās seja, sašķobās mute, aizveras un trīc acs plakstiņš, vainīga var būt muskuļu distonija. Visbiežāk novērojama kakla muskuļu distonija, kurai raksturīga galvas piespiedu pagriešanās uz vienu vai otru pusi vai arī noliekšanās uz sāniem, augšu vai leju. Ir pacienti, kuriem galva pavilkta atpakaļ tā, ka viņi vairs nespēj redzēt ceļu zem kājām un patstāvīgi pārvietoties.
Saslimšanas procesā tiek ietekmēti nervi, kas ir kakla vai plecu muskuļos, izraisot to sagriešanos un muskuļu kontrakcijas. Tādējādi muskuļi tiek turēti anomālā stāvoklī, kas parasti ir diezgan sāpīgi un var būt saistīts ar nelielu trīci.
Arī Latvijā šādu pacientu nav maz, taču ne visi zina, ka mūsdienās saslimšanas smagumu iespējams mazināt un cilvēks var atgriezties normālā dzīvē. Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā ir vairāk nekā 240 pacientu, kuriem noteikta diagnoze ‘‘muskuļu distonija’’ — stāsta stacionāra Neiroloģijas klīnikas ārste Ilze Supe un piebilst, ka Latvijā ar to slimo ievērojami lielāks skaits cilvēku.
Ārstam jāatpazīst pašam
Muskuļu distonija nav pilnībā izārstējama, iespējams, tieši šī iemesla dēļ pacienti ar to sadzīvo, nemaz nemēģinot uzlabot savas dzīves kvalitāti. Tomēr I. Supe uzsver, ka pēdējo laiku medicīnas sasniegumi dod iespēju mazināt simptomus un palīdz pacientiem atgriezties normālā režīmā.
“Distonijas noteikšanai nav specifisku izmeklējumu, un ārstam slimība jāpazīst pēc tās ārējām izpausmēm. Tāpēc arī mūsu klīnikā reģistrētais slimnieku skaits neatspoguļo patieso situāciju valstī, jo ir pacienti, kas savlaicīgi nevēršas pie speciālistiem, vai kam distonija kļūdaini noteikta par citu saslimšanu un ārstēšanā izmantotas metodes, kas nepalīdz,” atzīst neiroloģe.
Viņa stāsta, ka slimnieki samierinās, ka ķermeņa kustību kropļojumi nav ārstējami, nespēj pilnvērtīgi dzīvot, strādāt un kļūst par invalīdiem. Valstij tas nozīmē zaudēt darbspējīgus cilvēkus un tērēt līdzekļus invaliditātes pensiju maksāšanai, kaut arī ir ārstēšanas metodes, kas var palīdzēt slimniekiem atgriezties normālā dzīvē. Tikai pareizi jādiagnosticē slimība un jāsāk ārstēšana.
Kas ir muskuļu
distonija?
Ārste I. Supe skaidro, ka muskuļu distonija ir patoloģiskas muskuļu kontrakcijas, kas izraisa biežas atkārtotas kustības vai veselam cilvēkam neierastas pozas, piemēram, mēles izkāršanu vai galvas atmešanu. “Šī slimība var būt dažādu vecumu cilvēkiem, arī gados jauniem. Arī muskuļu distonijas formas ir ļoti dažādas. Visbiežāk tās skar kaklu, seju, acis, kā arī ekstremitātes. Simptomi pacientiem rada ne tikai diskomfortu, bet arī traucē pilnvērtīgi dzīvot un samazina darbaspējas. Smagāku simptomu slimnieki kļūst par invalīdiem,” stāsta neiroloģe.
Slimības paveidu, kas skar acs plakstiņa muskuļus, izraisot nekontrolējamu plakstiņu mirkšķināšanos un aizvēršanos, sauc par blefarospazmu — acis aizveras patvaļīgi, un cilvēks procesu nespēj kontrolēt, praktiski viņš zaudē spēju redzēt ar saglabātu redzi. Ne vienmēr ir tik smagi, reizēm pacientam novērojama tikai bieža piespiedu mirkšķināšana, acīs grauzoša sajūta un sāpes.
I. Supe norāda, ka nereti novērojama arī tā dēvētā darbību atkarīgā distonija — tā bojā to orgānu, kas tiek pārslogots. Visbiežāk tā ir rakstīšanas spazma, kad cilvēks nespēj pats rakstīt. Viņš var veikt citas darbības, piemēram, rakstīt ar datora klaviatūru, gatavot ēst, bet viņš nespēj rakstīt ar pildspal-
vu.
Distonija var skart arī mūziķus. Piemēram, pianisti, vijolnieki, pārpūlot plaukstas vai pirkstus, var iegūt distoniskus kustību traucējumus rokās. Pūšamo instrumentu mūziķiem rodas lūpu distonija, kad lūpas saspringst un neizdod skaņu. Tās ir smagas distonijas formas, kad cilvēks zaudē savas profesionālās spējas — skaidro
I. Supe.
Rašanās cēloņi
Muskuļu distonija nav jaunākās paaudzes saslimšana, taču tās rašanās cēloņi medicīnā joprojām tiek meklēti. “Īsti skaidru un pārliecinošu atbilžu tam nav. Ir atrasti gēni, kam pierādīta saistība ar distonijas attīstību, tādējādi nosakot iespēju šai slimībai rasties. Neiroloģiskajai saslimšanai var būt provocējoši momenti — pārslodze, pārstrādāšanās, liels stress vai trauma. Ārstēšanas prakse un novērojumi atklāj vēl kādu būtisku problēmu. Šo simptomu dēļ pacienti jūtas arī sociāli atstumti. Izskata un kustību kropļojumu dēļ apkārtējā sabiedrība un pat ģimenes locekļi dažreiz viņus uzskata par garīgi atpalikušiem, ar ko pacientiem ir ļoti grūti samierināties, jo patiesībā viņi ir psihiski pilnīgi veseli,” uzsver speciāliste.
Iespējams apārstēt
I. Supe atzīst, ka distoniju ir iespējams apārstēt, bet lielākajā daļā gadījumu to nevar izārstēt pilnībā. “Ar medikamentozās ārstēšanas metodēm līdzēts nebūs, jo zāles iedarbojas ne tikai uz bojātajiem muskuļiem, bet arī uz pārējiem — veselajiem muskuļiem, un tas nav labi. Daudz efektīvākus rezultātus var sniegt botulīntoksīna preparātu injekcijas, kas labi zināmas skaistumkopšanā. Tās ir īpašas blokādes, ko Latvijā veic jau aptuveni desmit gadu. Šo specifisko ārstēšanas metodi veic ārsti Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā “Gaiļezers” un rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Efekts injekcijām ir vidēji pusgadam, citiem pacientiem arī ilgāk, un tas viņiem ir būtisks atvieglojums,” novērojusi neiroloģe.
Ja rezultāts ir labs, injekcijas pēc laika var atkārtot, kas nozīmē, ka ārstēšana ir regulāra un sistemātiska. “Galvenais, lai pacients varētu atgriezties normālā dzīvē un būtu tāds pats kā visi citi. Tiesa, kakla, locekļu un ķermeņa distonijas gadījumā pēc injekcijām vēlama rehabilitācija. Pacients, kuram ir acu plakstiņu spazmas un ievērojami apgrūtināta redze, pēc procedūras jūtas daudz labāk, acis ir mierīgas, tās var brīvi atvērt, iespējams pilnvērtīgi strādāt un dzīvot,” stāsta I. Supe.
