Kā ik gadu, arī šodien, 26. aprīlī, Rīgā, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā, pie piemiņas akmens būs Černobiļas upuru atcerei veltīts brīdis. Jau pagājuši 26 gadi kopš pasaulē lielākās civilās kodolkatastrofas.
Tās seku likvidatoru vidū bija arī Aizkraukles reģiona iedzīvotāji. Šobrīd savienības “Černobiļa” Aizkraukles nodaļā ir 92 biedri, arī koknesietis Andris Miglāns.
Kad Andrim lūdzu atminēties notikumus pirms 26 gadiem, viņš, izbrīnīts par gadu straujo ritējumu, tik attrauca: “Esmu dzimis laimes krekliņā!” Andraprāt, viņu sargājuši labie gari. Černobiļa katra cilvēka, kurš toreiz tur nokļuva, liktenī bija kā laimes spēle.
Andris no karadienesta toreizējā padomju armijā atgriezās 1985. gadā. Kad notika avārija, viņš bija mājās un par notikumiem Černobiļā uzzināja no masu saziņas līdzekļiem. Taču 1987. gada janvārī viņš saņēma pavēsti, ka atkal jāierodas kara komisariātā. Toreiz viņam bija nedaudz pāri 21 gadam.
Neviens gan nepateica, ka jābrauc uz Černobiļas avārijas vietu. Aizdomas nedaudz bijušas, bet domājis, ka diezin vai tik jaunu sūtīs.
Andra dienesta vieta bija 30 kilometru no avārijas epicentra. Viņš bija sakaru rotā, vēlāk vīrieti norīkoja par pastnieku.
Andrim laimējies arī tajā ziņā, ka dienestā iesaukts ziemā, jo tad nav putekļu. Viņi katru dienu mērījuši radioaktīvo starojumu telpās, kad tas bijis lielāks, gājuši purināt drēbes sniegā. Vēlāk izlasījis, ka starojuma mērinstrumentus tikai nosacīti par tādiem varēja saukt — ar tiem patieso ainu nevarēja uzzināt. Andris glābšanas darbos Černobiļā aizvadīja trīs mēnešus.
Sākumā valsts vairāk atbalstīja Černobiļā dienējušos, piemēram, katru gadu Stradiņa slimnīcas aroda un medicīnas centrā obligāti bija jāsaņem imunoloģijas pote, tagad tai ir jāpiesakās, jo tā ir dārga.
Daudzi, atgriezušies no Černobiļas, ir kļuvuši invalīdi, citi savukārt nodzērušies. Andrim šīs ligas gājušas secen, taču viņš nekad vairs nevēlētos atgriezties pagātnē pirms 26 gadiem un saka: “Vieglāk ir par to nerunāt.”
