Ikreiz, ieraugot ziņu, ka glābējsilītē atstāts kārtējais bērniņš, skaudri iesāpas sirds. Sabiedrības uzskats par šādu speciāli izveidotu vietu jaundzimušo atstāšanai ir pretrunīgs, taču pēdējos gados aizvien biežāk dzirdams viedoklis — ja jau pamet, tad vismaz drošībā un vietā, kur par bērnu parūpēsies, atradīs viņam mājas. Daudziem vēl spilgtā atmiņā deviņdesmitajos gados medijos rakstītais un televīzijā rādītais par atkritumos izmestiem zīdainīšiem.
Glābējsilītes nav nekāds jaunizgudrojums. Pirmo reizi līdzīga “ierīce” — īpaša vieta pie baznīcas vai klostera ar rotējošu platformu sienā, kur sieviete, neviena nepamanīta, varēja atstāt mazuli — radās 12. gadsimtā netālu no Vatikāna. Mūsdienās šādas vietas, kur var atstāt jaundzimušo, ir daudzās valstīs — Itālijā, Ungārijā, Dienvidāfrikā, Vācijā, Beļģijā, Čehijā, Austrijā, Šveicē, Slovākijā, Japānā. Pirmais mūsdienu “inkubators” bērnu dzīvības glābšanai 2000. gada aprīlī tika izveidots Vācijā, Hamburgā.
Ideja, ka arī Latvijā vajadzīga glābējsilīte, radās 2007. gadā, bet līdz tās realizācijai pagāja vairāki gadi. Pirmo atklāja 2010. gadā, kopš tā laika Latvijā ir izveidotas piecas šādas vietas — Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, un 3. maijā glābējsilīti atklās Rēzeknē, vēl pēc dažiem mēnešiem to plānots izveidot arī Valmierā. Rēzeknes glābējsilīte būs pirmā, kurā mazuļiem līdzi dos “Ceļa vārdus”— simbolisku krekliņu, projekta himnu, grupas “re:public” dziesmu “Darīt šitā? Darīt tā!”, īpašus vārdus mazulim un viņa vecākiem. Mazulim par viņa dzīves pirmajiem mirkļiem kastītē saliks arī visas mantas, kas atstātas kopā ar bērniņu — zīmīti, pudelīti, apģērbu un citas.
Glābējsilītēs Latvijā atstāts 14 mazuļu, 12 no viņiem jau ir atrasti vecāki. Divos gadījumos bioloģiskās mātes bērniņus vēlējās atgūt, taču šķēršļi — DNS analīžu veikšana un citas lietas, kas jāveic, lai mazuli atgūtu — abām šķita nepārvarami. Deviņi mēneši nepieciešami, lai sieviete bērniņu iznēsātu, iemīlētu, tas nav viegls laiks. Un tikai viens mirklis, atsakoties no bērna, uzveļ sirdsapziņai nastu, kas nekad nezudīs. Iemesli, kādēļ māte atsakās no sava bērniņa, ir dziļi intīmi un sarežģīti. Atbildība šādās situācijās jāuzņemas ne tikai bērna mātei, arī tēvam, piederīgajiem un draugiem. Tomēr iepriecina, ka šos glābējsilītēs nonākušos bērniņus gaida labāka nākotne, nekā tā būtu, dzīvojot pie saviem bioloģiskajiem vecākiem.
