Aizvadītajā nedēļā darāmā netrūka, tomēr, salīdzinot ar citām, tā bija mierīga. No 1995. gada mana ikdiena ir saistīta ar mežu — esmu Sēlijas virsmežniecības Viesītes nodaļas mežzinis. Iepriekš manā pārraudzībā bija daļa Viesītes meža, bet no šīgada sākuma pēc reformas — Neretas un Rites pagasta mežs. Kad reformu veica, viens no argumentiem bija, ka mazās mežniecības izmaksā pārāk dārgi un tās jālikvidē. Vai tagad, kad mēs braucam uz biroju Jēkabpilī, tērējam gan laiku, gan naudu, ir lētāk?
Nedēļa mierīga bija tāpēc, ka neizcēlās neviens meža ugunsgrēks. Kā ik pavasari, arī šogad sācies pērnās zāles dedzināšanas laiks, un tas ir viens no galvenajiem meža ugunsgrēku cēloņiem. Jēkabpils pusē jau bija vairāki meža ugunsgrēki, te, par laimi, ir apdomīgāki cilvēki. Kā lai cilvēkos izskauž vēlmi dedzināt kūlu? Vai pietiktu, ja atņemtu sērkociņus? Domāju, nē. Redzu, ka pēdējos gados cilvēki apstrādā arvien vairāk lauku, varbūt viņus motivē iespēja saņemt Eiropas naudu, kopt savu zemi un nededzināt?
Manā pārziņā ir Neretas un Rites pagasta mežs, pavisam teritorija sasniedz ap 10 000 hektāru meža zemes. Ikdiena paiet mežā un “uz riteņiem”, pamazām iepazīstu teritoriju, saimniekus, darbā ļoti noder navigācijas ierīce, ko izmantoju ikdienā, ja kaut kur jānokļūst. Neretas pagastā ir vairāk kā 300 saimnieku, kuriem pieder mežs, taču lielākas platības pieder dažiem, tāpēc ikdienā iznāk kontaktēties tikai ar daļu meža īpašnieku.
Mana sadarbība ar viņiem ir tāda — īpašnieks grib izcirst mežu, tāpēc uzmeklē mani, lai šo lietu nokārtotu. Diemžēl par meža atjaunošanu īpašnieks lielākoties aizmirst. Un tad man ir jāatgādina, bet, ja neizdodas vienoties, rakstu protokolu. Neretas pusē vēl ir daudz, ko cirst, tāpēc nav pamata uztraukumam. Mūs, mežziņus, kontrolē digitāli “no augšas” — ja ieraudzīs, ka teritorijā nez kāpēc radies kāds “tukšumiņš”, tā sodīs mani. Ikdienā redzu, cik traģiskā situācijā ir pašvaldībai piederošie meža ceļi. Vietām tie vispār nav izbraucami.
Nedēļas nogalē visā Latvijā bija Lielā talka. Mēs ar bērniem šajā dienā mežā stādījām kociņus. Kā valsts mēroga pasākumu talku vērtēju pozitīvi un nepiekrītu tiem, kuri uzskata, ka vienā dienā neko nevar padarīt. Ja katru gadu ik pagastā sakopsim vismaz vienu vietu, tad dažos gados visi Latvijas nostūri būs krietni sakoptāki. Varbūt tie, kuri paši piedalās talkās, nākamreiz, pirms mēslot, padomās, vai to vajag?
Cilvēki joprojām mēslo mežā. Diemžēl. Esmu redzējis izgāztuves un atkritumu kaudzes. Domāju, varbūt mēslošana mežā lielā mērā ir saistīta ar nesakārtotu atkritumu izvešanas sistēmu no apdzīvotajām vietām. Kaut kas šajā jomā nav līdz galam sakārtots, ja cilvēks savus atkritumus izgāž mežā. Ceru, ka ar laiku cilvēki kļūs atbildīgāki, neierīkos mežā izgāztuves, bet ir jāpaiet laikam, jāmainās cilvēku domāšanai.
Ikdienā sekoju līdzi politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem gan valstī, gan savā dzīvesvietā, lasu laikrakstus un skatos televīzijas raidījumus. Aizvadītā nedēļa, manuprāt, arī valstī pagāja diezgan mierīgi. Lasīju, ka Saeima atbalstīja pensijas vecuma paaugstināšanu no 2014. gada ar pakāpenisku pāreju no 62 uz 65 gadiem. Ko es varu piebilst? Es pat neceru, ka tad, kad būšu sasniedzis pensionēšanās vecumu un nopelnījis pensiju, tāda vēl būs. Nejūtu stabilitāti valstī un neredzu, kā tā gādā par saviem iedzīvotājiem. Nav nekādu garantiju, solījumus var aizmirst, mainīt un nepildīt, un politiķiem par to nekas nebūs.
Režisors Alvis Hermanis saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, ko viņam piešķīra pirms dažiem gadiem. Kāpēc viņš pēkšņi pārdomāja, ja iepriekš bija pārliecinoši deklarējis, ka šo apbalvojumu nepieņems? Man grūti spriest. Bet dzīvē notiek visādi, un šis ir pierādījums, ka pēc kāda laika ikviens varam mainīt savu kraso, pārliecinošo nostāju pilnīgi pretējā virzienā.
Esmu domājis, kāpēc neesmu aizbraucis uz ārzemēm kā lielākā daļa latviešu, kāpēc cīnos un strādāju. Varbūt mani te notur bērni, ģimene. Varbūt esmu patriots. Nākamnedēļ darbi plānoti saistībā ar meža atjaunošanu, jābrauc un jāskatās, vai saimnieki atjauno mežu, kā nākas. Man pašam nav lielas saimniecības, bet ap māju vienmēr darāmā pietiek, īpaši pavasarī. Darbīgu un možu nākamo pavasara nedēļu novēlu arī lasītājiem!
