Pirms gandrīz astoņpadsmit gadiem “Staburagā” bija publicēta intervija “Dažas epizodes no lauku feldšeres ikdienas” ar Sunākstes pagasta feldšeri Astru Krivtežu. Astras kundze joprojām strādā Sunākstē un tagad ir ārsta palīdze. Ar viņu tiekamies, lai parunātu par medicīnas darbinieka ikdienu pagātnē un šodien.
Cilvēki kļuvuši slinkāki
— Kas šajos gados Sunākstē mainījies?
— Platības ziņā nekas nav mainījies. Daudz ko mainīja reforma, kad izveidoja novadus. Uzskatu, ka Jaunjelgavas novads pilnībā ir mākslīgs veidojums un Sunākstes pagasts tam ir kā “aklā zarna”. Ģimenes iztiek ar to, ko nopelna savās saimniecībās, strādājot mežā vai pie lielākiem saimniekiem. Pagastā ir apmēram 500 iedzīvotāju, liela daļa no viņiem ir bezdarbnieki.
Cilvēki kļuvuši slinkāki. Liela daļa uzskata, ka viņiem no valsts vai pagasta kaut kas pienākas. Izmanto situāciju. Ir viena paciente, kurai ir divi pilngadīgi dēli, bet tik un tā viņa pieprasa pabalstu, jo nevarot atļauties veikt rentgena apskati. Kā bija kādreiz? Bērni vasarā strādāja kolhozā un paši sev visu nopelnīja. Tagad tāda iespēja ir liegta. Bērniem pagastā darbu nepiedāvā. Pirms vairākiem gadiem vēl varēja strādāt Tīrajā purvā — kraut kūdru, bet tagad arī tādas iespējas vairs nav, jo visu nopirkuši vācieši.
Pēc zālēm
20 kilometru
— Vai esat nodrošināti ar medikamentiem?
— Tuvākā aptieka mums ir Daudzesē, no turienes parasti zāles arī atvedam. Diemžēl mūsu iedzīvotājiem uz vietas medikamentus nav iespējams iegādāties. Arī tagad, pavasarī, kad cilvēki visvairāk slimo, pēc zālēm jādodas apmēram 20 kilometru. Bieži ir tā: paņemu receptes, iedodu tās meitai, un viņa, kad brauc uz Sunāksti, zāles atved.
Protams, nevar noliegt, pagastā, kur ir tik maz iedzīvotāju, aptieka nevarētu rentabli darboties, bet tas, ka aptiekas nav, iedzīvotājiem sagādā neērtības.
— Vai ir iespēja palīdzēt, ja cilvēkam kļūst ļoti slikti?
— Nav jau tā, ka mums zāļu vispār nav. Ārsti nepieciešamo minimumu atved. Tajā brīdī zāles iedodam, tad rakstām recepti, un vēlāk tās pašiem jāmeklē.
— Vai braukt uz Viesīti nav izdevīgāk?
— Tuvāk tas būtu, bet sabiedriskā transporta uz turieni tikpat kā nav. Darbdienās uz Viesīti kursē pagasta autobuss, kas pārvadā skolēnus, bet brīvdienās un skolēnu brīvlaikā turp nokļūt ir sarežģīti. Situācija ir dramatiska, bet tā mēs te dzīvojam.
— Kur sunākstieši strādā?
— Daļa vietējo katru dienu dodas uz Jēkabpili vai Aizkraukli. Ir tādi, kas strādā Jaunjelgavā, uzņēmumos “Latsin” vai “ASP Pluss”. Te darba vietu tikpat kā nav. Strādā arī tā saucamajos simtlatniekos jeb sabiedriskajos darbos. Kas mums te palicis? Tikai skola, vairāk nekā te nav.
Izmanto situāciju
— Deviņdesmito gadu sākumā jūs intervijā runājāt par nelabvēlīgajām ģimenēm. Vai tagad situācija ir mainījusies?
— Tagad nelabvēlīgās ģimenes ir tādā kā privileģētā situācijā. Tām maksā garantēto iztikas minimumu (GMI pabalsts — aut.). Viņiem ir daudz atlaižu un valsts atbalsts. Nupat uzrakstīju bezmaksas receptes, kuras sūtīšu uz Daudzevu. Bet, kaut arī sociālā darbiniece dodas viņiem līdzi uz veikalu, lai redzētu, ko viņi pērk, tāpat ir vairākas ģimenes, kas savus pabalstus nodzer. Pašlaik pagastā mums ir 15 nelabvēlīgo ģimeņu, kuras saņem GMI pabalstu. Daudzās no tām ir arī bērni, un viņiem zāles ir nepieciešamas.
Ir ģimenes, kuras izmanto valsts piedāvātās iespējas. Zinu, ka ir arī tādi, kas strādā, saņem “aplokšņu” algu un tajā pašā laikā arī valsts noteiktos pabalstus. Viņi nostrādā vienu mēnesi oficiāli, ierauga, cik jāmaksā nodokļos, tad šausminās: “Ārprāts! Tādi atvilkumi!” un meklē darbu, kur nodokļi nav jāmaksā. Bet mēs visi maksājam nodokļus un uzturam viņus. Ir tādas ģimenes, kas saņem tā saucamās iztikas pakas gan no Sarkanā Krusta, gan no Eiropas Savienības. Ja ģimenē ir pieci cilvēki, ik mēnesi katram ģimenes loceklim tiek viena paka. Kur tās pakas var likt? Kādreiz vedām humānās palīdzības drēbes, daļa tās paņēma, pavalkāja un izmeta, jo slinkums izmazgāt. Par saņemtajiem pabalstiem daudzi pērk nevis pārtiku, bet alkoholu.
Kaut vecāki neoficiāli strādā, bērni saņem brīvpusdienas un citus pabalstus. Mani tas nedaudz tracina, it kā saprotu, ka daļa no viņiem ir jauni cilvēki un vēlas sev kaut ko vairāk nopirkt, bet to nevajadzētu darīt uz citu rēķina, īpaši uz to, kuriem patiešām ir grūti.
— Laukos alkoholisms ir viena no pamatproblēmām…
— Noteikti. Man grūti spriest, vai tas ir viens no vieglākajiem ikdienas problēmu risinājumiem vai vienkārši cilvēku izlaidība, bet tas ir fakts. Domāju, ka šī problēma ir ne tikai Sunākstē, bet daudzos mazos lauku pagastos.
Vēl “uzvilktāki”
— Pirms 18 gadiem jūs teicāt, ka pagastā piedzimuši 12 mazuļu. Kāda situācija ir šogad?
— Pērn un arī šogad pagastā nav piedzimis neviens bērns. 2010. gadā Sunākstē piedzima četri bērni.
— Agrāk cilvēki bija norūpējušies un satraukušies par ikdienu. Kā ir tagad?
— Cilvēki kļuvuši vēl “uzvilktāki”. Nesen piezvanīja kāda māte un pateica, ka bērns ir slims un tūlīt jāierodas pie viņa. Bieži nepadomā, ka man ir arī citi pacienti. Ieteicu saukt “ātro” palīdzību. Tagad arī neatliekamās palīdzības sistēma ir mainīta. Pie mums brauc gan Aizkraukles, gan Jēkabpils un arī Viesītes mediķi. Šī sistēma ir galīgi nepārdomāta. Man katru reizi kādai brigādei jāskaidro, kur ir kāda māja, kā līdz tai nokļūt, vai nestuves būs vajadzīgas utt. Kādreiz, kad sadarbojāmies tikai ar Aizkraukli, problēmu nebija. Pateicu tikai, kur atrast māju, un viņi visu izdarīja. Tagad ir sarežģīti, visi izsaukumi nonāk Rīgā, un zaudētāji ir cilvēki.
Taču nevar noliegt, ka neatliekamās palīdzības mašīnu aprīkojums ir daudz mūsdienīgāks un labāks.
Pagasta vadība
palīdz
— Kā ziemā vai pavasarī, kad ceļi ir neizbraucami, nokļūstat pie pacientiem?
— Kaut kā jau tiekam. Pagasta vadība nekad neatsaka mašīnu, ja tā nepieciešama. Tāpat pagasts palīdz sagatavot malku ziemai. Jāstrādā gan brīvdienās, gan svētkos, bet tāds ir mediķa darbs.
— Ko jūs vēlētos mainīt novadā vai veselības aprūpes sistēmā?
— Noteikti uzlabot sabiedriskā transporta kustību, kas pašlaik ir kritiski slikta. Cilvēki netiek ne tikai pēc zālēm, bet nevar pat pie speciālistiem nokļūt vai nokārtot nepieciešamos dokumentus novada centrā. Valstī noteikti jāmaina veselības aprūpes sistēma, kas tagad ir nepārdomāta. Jādomā, lai cilvēkiem ir labāk, jo veselības dēļ neko nevajadzētu taupīt.
Visvairāk iepriecina mazbērni
— Kas pa šiem gadiem mainījies jūsu dzīvē?
— Meitas izaugušas un sākušas savu dzīvi. Viena dzīvo Aizkrauklē, otra — Jaunjelgavā. Man ir pieci mazbērni. Pirms dažiem gadiem mūžībā aizgāja vīrs, bet dzīve turpinās.
— Kā jūs atpūšaties?
— Palasu kādu žurnālu, grāmatu lasīšanai gan nav laika. Kādreiz bija saimniecība un lopi, bet, kopš esmu palikusi viena, tā ir likvidēta, palicis tikai piemājas dārziņš, kurā brīvajos brīžos pastrādāju. Visvairāk iepriecina mazbērni. Kad viņi atbrauc, parunājam gan par viņu skolas lietām, gan tāpat par dzīvi, tas arī dod pozitīvas emocijas.
