“Dzīvoju nošķirtāk no sabiedrības, meža vidū, bet citādi nekā īpaša,” satiekoties teic Kaspars Vasiļonoks. “Lai sagādātu pusdienas, ar nazi mežā nav jāskrien.” Kaspars ir mednieks, veterinārārsts, viņam bijusi iespēja montēt izskalotā vaļa skeletu, kas tagad novietots Rīgas zooloģiskajā dārzā.
Brīvajā laikā, kad pilsētnieki noguruši atgriežas no darba, ieslēdz televizoru, gatavo vakariņas, Kaspars dodas garās pastaigās pa mežu un laukiem.
Pastaigas vienatnē
— Laukos taču ir labi, — saka Kaspars. — Pilsētniekus nomāc fakts, ka jāmazgājas bļodā, bet sausā tualete ir 200 metru no mājas. Taču tā jau sen vairs nav. Iespējams, nedaudz citādi kā lielākā daļa cilvēku pavadu laiku pēc darba — dodos garās pastaigās. Vēroju, kā pavasarī mostas zvēri, ko dara, kā uzvedas. Skatos, kas notiek strautos, upēs, meklēju dzīvnieku pēdas. Tieši tagad dabā sākas kustība, daudzi dzīvnieki meklē sev “otru pusi”. Pavasaris dabā ir romantisks laiks. Vienam pašam ejot pa mežu un laukiem, domāju, ko tajā brīdī, pārnākuši mājās pēc darba, dara citi — kāds dejo, kāds “sēž” internetā, skatās televīziju, sporto.
— Tad jau jums ir veselīgs dzīvesveids — laukos, svaigā gaisā. Vai ēdat arī veselīgi?
— Cenšos, man patīk gatavot. Ļoti patīk vārīt zupas — sagriezt dārzeņus, sabērt katlā. Jauks process. Iespēja ēst veselīgi ir visiem, kartupeļi, burkāni un kāposti nav dārgi, vistu arī var piemest klāt un uzvārīt. Manuprāt, Latvijā, īpaši laukos, pagaidām lētāk ir dzīvot veselīgāk nekā neveselīgi. Pats izaudzē, ņem un ēd.
— Vai atbalstāt ģenētiski modificētu dārzeņu un graudaugu audzēšanu?
— Esmu par. Priecātos, ja būtu viens liels tomāts ķirbja lielumā. Cita lieta, kā panākt, lai modificētā pārtika būtu maksimāli laba un veselīga cilvēkam. Šī zinātne ir jāattīsta. Ja pasaule vēlas dinamiski attīstīties, vajag gan dzīvojamo telpu, gan pietiekami daudz pārtikas. Esmu par inovācijām, kas nākotnē varētu uzlabot cilvēku dzīvi. Lai būvē atomreaktorus, saules paneļus — tikai uz priekšu!
Nepalīdz un nekaitē
— Esat arī mednieks?
— Stāžs man nav liels, bet pēc būtības mednieks esmu jau sen. Var pa mežu nostaigāt desmit un divdesmit gadu, bet nekad par īstu mednieku nekļūt. Vispār interesantāk ir vērot un mēģināt saprast, kas un kā dzīvnieku pasaulē notiek, nevis medību rezultāts. Medības ir ne tikai šaušana, bet arī dzīvnieku barošana, dzīves ritma izprašana. Tagad nevaru iedomāties savu dzīvi bez tā visa. Man patīk kolektīvās dzinējmedības — tās ir sarunas, joki, tikšanās, apspriede. Individuālie medību veidi — sēdēšana tornī — nevilina, jo būt vienatnē man pietiek laika. Nedēļas nogalēs dažkārt aizbraucu uz dzimtajām mājām Vecumnieku novadā, darbojos Bārbeles mednieku kolektīvā.
— Medījumus gatavojat pats?
— Jā, piemēram, žāvēju bebra gaļu. Pērku speciālu karija marinādi. Diennakti bebra gaļu mērcēju ūdenī, pēc tam tikpat ilgi turu karijā. Tad žāvēju. Dziedzerus atdodu medību kolektīva biedram, kurš ir arī tautas dziednieks. Viņš no šiem dziedzeriem gatavo uzlējumus. Spirta efekts patīkams — bebra garša ne tik ļoti. Ja tic, tad uzlējums palīdz.
— Esat lietojis?
— Pagaršoju. Mani radi lietoja, teica, ka palīdz. Tas ir ticēšanas jautājums, katrā ziņā svarīgi, lai medikaments, ja nepalīdz, vismaz nekaitē veselībai. Un šis veselību nebojā.
Saskrūvē vali
— Pirms vairākiem gadiem Latvijā, Rīgas jūras līcī, atrada izskalotu mirušu kuprvali. Lasīju publikācijās, ka arī jūs piedalījāties šī dzīvnieka skeleta montēšanā.
— Laimīga apstākļu sakritība, veiksme. Pēdējos gados Veterinārmedicīnas fakultātē vīrieškārtas absolventu ir maz, dāmām tur nebūtu, ko darīt. Toreizējais Pārtikas un veterinārā dienesta direktors Vinets Veldre bija ļoti uzņēmīgs cilvēks, viņš izdomāja, ka skeletu vajag nevis iznīcināt, bet samontēt. Sākumā to, ka montēsim, nereklamēja, gatavojām kā pārsteigumu. Sekcijas laikā kauli bija sazāģēti, nevarēja zināt, vai izdosies tos veiksmīgi salikt. Profesors norādīja, kuram kaulam kur jābūt, bet mēs stiķējām tos kopā. Sastiprinājām ar dzelžiem. Nekas īpašs tas nav. Interesantākais ir tas, kā valis nonāca līdz Latvijai. Nekad nebija dzirdēts par kuprvaļiem mūsu ūdeņos. Šie dzīvnieki ik gadu veic aptuveni 5000 kilometru tālu ceļu uz siltajiem tropu ūdeņiem, lai pārotos. Kuprvaļu dziesmām ir ļoti plaša amplitūda. Sarežģītas melodijas viņi izdzied tikai siltos ūdeņos. Pasaulē ir tikai ap 10 — 15 tūkstošu kuprvaļu. Viņi ir pieskaitāmi apdraudētajām sugām. Tagad valis “dzīvo” Zooloģiskajā dārzā.
Šaušana nav medības
— Vai jums patīk ceļot?
— Tam neiznāk laika, ārzemēs ilgāku laiku biju pirms vairākiem gadiem, kad nolēmu sākt strādāt briežu dārzā un darbavieta sagādāja man iespēju doties uz Angliju gūt pieredzi. Tobrīd Latvijā nebija neviena, kurš varētu konsultēt. Anglijā šīs tradīcijas ir gadsimtiem senas, tur viss strādā kā labs mehānisms. Divus mēnešus pavadīju, skatoties un mācoties Bredfordas hercoga briežu dārzā, plecu pie pleca ar hercoga briežkopi. Latvijā dzīvnieki trīs mēnešus var ēst, ko daba devusi, pārējā laikā par barību jāgādā cilvēkam. Te nav tā kā tur — brauc pa golfa lauku un priecājies, kā zvēri dzīvo. Tagad Latvijā ir pavasara dubļi, būs rudens dubļi, ziemas vidus dubļi, viss vienos dubļos.
— Varbūt Anglijā bijāt arī medībās?
— Biju putnu medībās, īpašos tērpos, ar suņiem. Medījot zvērus, viņi izmanto arī zirgus. Angļiem ir divi termini, apzīmējot medības: ja dzīvnieku medī parkā, tad tā ir šaušana, ja savvaļā — medības. Šaušana pa iežogojumā esošu zvēru nav medības.
— Kā vērtējat tādus šāvējus?
— Tā ir trofeju kolekcionēšana. Neesmu ļoti skeptisks pret šādām medībām. Daba neko nezaudē, ja zvērs izaudzēts konkrēti šim mērķim. Cienu kaut vai to, ka cilvēks spēj izdarīt precīzu šāvienu.
— Daudzi medniekus uzskata par nežēlīgiem un asinskāriem.
— Reiz internetā pie raksta, kurā vēstīja par medībās nejauši nošautu mednieku, lasīju komentārus: tā tiem dzīvnieku slepkavām vajag. Gribētu pajautāt tam bālajam pie datora sēdošajam muļķim — cik daudz naudas viņš gadā tērē, lai pabarotu meža dzīvniekus? Ziemassvētkos tuvējā meža eglītē iekārti pieci burkāni neko nenozīmē. Latvijā ir medību saimniecības, dzīvniekus ik gadu piebaro ar graudiem, dārzeņiem, augļiem. Pilnībā medības pārtraukt vairs nevar, jo dzīvnieku skaits ir jāregulē. Pajautājiet, ko par to saka zemnieki, kad mežacūkas izrok kartupeļus!
Nedēļas nogale
pilsētā
— Ko darāt brīvajās dienās, nedēļas nogalēs?
— Citi nedēļas nogalē brauc uz laukiem cept gaļu, es braucu uz Rīgu. Satieku paziņas, draugus, aizeju uz kino. Uz kino eju nevis vienkārši kaut ko redzēt, bet uz konkrētām filmām, ko iesaka draugi. Man ļoti patīk arī multfilma “Simpsoni”. Tajā viss ir tieši tā kā dzīvē. Izņemot to, ka pēc tādām traumām neizdzīvo. Bet viss pārējais ļoti pietuvināts realitātei. Daudz patiesības un arī tiešuma, tas man šķiet ļoti svarīgi.
— Pats arī esat tiešs?
— Nē, varbūt tāpēc man patīk tiešums. Otru cilvēku vārdos cenšos saudzēt.
Pārmaiņas nepatīk
— Ko domājat par tiem, kuri no Latvijas aizbrauc labākas dzīves meklējumos?
— Ļoti labi, lai brauc, palicējiem būs vairāk vietas.
— Cik tad vietas jums vajag?
— Tā, lai var pusotru stundu iet un nevienu nesatikt. Protams, ja aizbrauc jauni izglītoti speciālisti — arhitekti, mediķi, valsts ekonomikai tas nav labi. Bet tie, kuri ļaunprātīgi no pabalstiem dzīvo, — lai tik brauc. Dažreiz ir jāprot mazliet skarbāk paskatīties uz pasauli, jāspēj saprast, ka ir tādi, ar kuriem nav vērts auklēties.
— Kad bijāt Anglijā, negribējās tur palikt?
— Ja draugus varētu paņemt līdzi, tad varbūt, bet citādi nē. Ir jau kosmopolīti, ar citu domāšanu, kuri visur jūtas kā mājās. Tādi sevis meklētāji padzīvo, pastrādā vienā valstī, tad — citā.
— Un jūs esat sevi atradis?
— Nezinu. Iespējams, par to šaubos tāpēc, ka lēni mainos. Pēc augstskolas absolvēšanas strādāju Bauskā par veterinārārstu, ārstēju mazos dzīvniekus. Ja būtu vēl kādu laiku tur dzīvojis un strādājis, tad, iespējams, neko nebūtu mainījis, jo pārmaiņas man nepatīk. Tāpat ir ar attiecībām — padzīvo gadus divus, jūti, ka nevari, tad jāmūk projām, jo pēc gada vēl žēl paliks. Nodzīvosi kādu 50 gadu un tad domāsi, ka tomēr pirms tiem 48 gadiem vajadzēja mukt prom.
Dzīve tikai sākas
— Esat mednieks, varbūt arī makšķerējat?
— Man patika makšķerēt, bet tagad tam neatliek laika. Kādreiz aizrāvos ar zemūdens medībām, kas Latvijā oficiāli atļautas tikai dažviet. Ar harpūnu zem ūdens šāvu zivis. Toreiz laimējās būt amatierim veiksminiekam. Viss atkarīgs no aprīkojuma, spējas uzturēties zem ūdens.
— Jums drīz būs 30. Kāds ir šis vecums?
— Labākais. Dzīve tikai sākas, šajā vecumā sievietes ir visskaistākās. Vīrieši arī. Sieviete ap 30 ir kā pilnībā uzplaukusi puķe.
— Ko par jums nevajadzētu rakstīt?
— Ka guļu diendusu. Varu iemigt jebkurā vietā, nepaēdu pusdienas, bet pasnaužu. Kāds pazīstams vīrs teica, ka gulēšana pusdienlaikā ir ilgmūžības pamatā.
