Valdība ir nolēmusi sākt pensijas vecuma palielināšanu jau no 2014. gada, turklāt nav nekādas garantijas, ka pēc pārdesmit gadiem nevajadzēs šādu procesu veikt vēlreiz.
Saeima vakar ar 48 balsīm par un 39 balsīm pret pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu, kas paredz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem.
Varēs pensionēties priekšlaikus
No 2014. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums tiks palielināts par trim mēnešiem. Arī no 2015. gada 1. janvāra šis vecums tiks palielināts par trim mēnešiem. Savukārt, sākot ar 2016. gadu, tas tiks palielināts par sešiem mēnešiem. Kopumā šī reforma paredz, ka 2020. gadā pensiju varēs saņemt no 65 gadu vecuma — skaidro Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme. Respektīvi, tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem šobrīd ir 56 gadi, 2020. gadā pensionēsies 65 gadu vecumā. “Tādējādi pensionēšanās vecuma posms tiek izstiepts astoņu gadu garumā, un tas ir pietiekami ilgs laiks,” uzskata amatpersona, norādot, ka šajā gadījumā vēlme ir panākt nevis īstermiņa, bet gan ilgtermiņa fiskālo efektu. Principā šī pensiju reforma skars iedzīvotājus, kuri ir dzimuši laika posmā no 1952. līdz 1957. gadam. Jāpiebilst, ka 50. gados Latvijā ik gadu dzima 30 tūkstošu bērnu. Tas nozīmē, ka pašreiz pensionējas šie 30 tūkstošu cilvēku, bet dzimstība, jau sākot no 90. gadiem, ir nedaudz virs 19 tūkstošiem. Tātad runa ir ne tikai par fiskālo efektu šodien, bet arī par to cilvēku apjomu, kas priekšdienās maksās naudu pensijām. Kā jau teikts, šī reforma noslēgsies 2020. gadā, un tad arī būs iespējams rēķināt fiskālo efektu. “Galvenais mērķis tam visam ir tā dēvētā galu savilkšana nākotnē, proti, nodrošināšana, ka iemaksas pensijām nepārsniedz izmaksas. Jāpiebilst, ka nākamajā gadā pensiju izmaksai valstī kopumā būtu jāaizņemas 50 miljonu latu. Tādējādi ir skaidrs — jo vairāk mēs attālinām pensijas vecuma palielināšanu, jo mazāk paliks maksātāju, bet saņēmēju — vairāk,” norāda
I. Jaunzeme. Pašreiz mums valstī sociālā nodokļa maksātāju ir nepilni 900 tūkstošu, vecuma pensijas saņēmēju — 478 tūkstoši, bērnu — 350 tūkstošu. Tas nozīmē, ka tālu vairs nav no situācijas, kad vienam nodokļu maksātājam būtu jāuztur viens nestrādājošais. “Jāpiebilst, ka šādā situācijā pat strauja demogrāfiskās situācijas uzlabošanās neko šajā vecuma struktūrā izmainīt vairs nespētu,” ir pārliecināta I. Jaunzeme.
Protams, ir cilvēki, kuriem ir palicis ļoti neilgs laiks līdz pensionēšanās brīdim un kuriem šīs reformas rezultātā brīdis, kad būtu jādodas pensijā, kā mēdz teikt, skrien pa priekšu. No viņiem pārsvarā gadījumu arī izskan lielākās bažas par šo Ministru kabineta lēmumu. Proti, daļa sabiedrības bija rēķinājusies, ka varēs doties pensijā jau 2014. gadā, un tagad ir nobažījusies, ka nevarēs šos maksājumus saņemt iepriekš plānotajā laikā. Šādiem cilvēkiem tiek saglabāta priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja, kas, starp citu, nebija iepriekš paredzēta. Priekšlaikus pensionēties būs iespējams divus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas, un atbilstoši Labklājības ministrijas aplēsēm tiek plānots, ka valstij tas papildus izmaksās 20 miljonu latu.
Arodbiedrības
iebilst
Pret pensionēšanās vecuma palielināšanu ir iebildušas arodbiedrības. Tiekoties ar Labklājības ministrijas amatpersonām, arodbiedrību pārstāvis Egils Baldzēns izvirzījis trīs galvenās pretenzijas. “Uzskatu, ka ministrijai ir izdevies atspēkot izskanējušos argumentus. Protams, allaž runa ir bijusi par augsto bezdarba līmeni, kas, ceļot pensionēšanās vecumu, teorētiski arī varētu augt. Tomēr statistikas dati liecina, ka nodarbinātības līmenis attiecīgajā vecuma grupā ir salīdzinoši liels,” teic I. Jaunzeme. Tomēr šobrīd arodbiedrības uztraucot trīs citi aspekti. Pirmkārt, sociālajai drošībai pārāk maz tiekot atvēlēts no iekšzemes kopprodukta (IKP). “Jāteic, ka sociālā apdrošināšana ir pašpietiekama struktūra, kurā vieni naudu iemaksā, bet otri — saņem. Protams, pieaugot IKP, iemaksas sociālajā budžetā pieaug, bet arī izmaksas tādā gadījumā palielinās,” pauž Labklājības ministrijas valsts sekretāre.
Otrkārt, arodbiedrības norādījušas uz lielo ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā, un šim pārmetumam I. Jaunzemei nākas piekrist — ja tiktu apkarota ēnu ekonomika, budžetā ienāktu lielāki līdzekļi, bet sistēmiski tas neko nemainītu. Protams, mazsvarīgs nav aspekts, ka 37% nodarbināto šobrīd saņem 200 latu mēnesī un šie cilvēki sevi faktiski ir nolēmuši minimālajai pensijai. Pat tad, ja realitātē šie cilvēki pašreiz saņem vairāk, bet daļa ienākumu ir aplokšņu algas veidā, viņi nesaņems vairāk kā minimālo pensiju, jo nodoklis ir maksāts no minimālās algas. “Doma ir vienkārša — kāda ir cilvēku attieksme pret pensiju sistēmu, tāda ir arī viņu pensija. Taču Valsts darba inspekcija šobrīd velta ļoti lielus resursus, lai atklātu arvien vairāk nelegāli strādājošo. Pašreiz jau ir sasniegts līmenis, ka tur, kur šīs inspekcijas darbinieki dodas, arī tiek atklāti nelegāli nodarbinātie, un vairs nav tā, ka notiktu haotiska darbība, mēģinot pārbaudīt visu pēc kārtas. Arī cilvēki kļuvuši atsaucīgāki un ziņo par pārkāpumiem,” stāsta I. Jaunzeme.
Treškārt, arodbiedrības Labklājības ministrijai izvirzījušas pārmetumus par sociālo nevienlīdzību valstī. Taču tām ir norādīts, ka šis jautājums neattiecas uz sociālās apdrošināšanas kontekstu.
Problēmas rada
bezdarbnieki
Labklājības ministrija noraida bieži izskanējušos apgalvojumus, ka pensijas vecuma palielināšana nozīmētu bezdarba līmeņa palielināšanos valstī. “Attiecībā uz nodarbinātības rādītājiem attiecīgajā vecuma grupā jāteic, ka tie īpaši neatšķiras no kopējās nodarbinātības struktūras valstī. Turklāt aptuveni viena ceturtdaļa no šīs vecuma grupas cilvēkiem jau šobrīd saņem invaliditātes vai izdienas pensiju. Savukārt bezdarba līmenis šajā vecuma grupā ir pat mazāks par vidējo. Vienkārši sakot, vērtējot cilvēkus, kuri ir dzimuši laikā no 1952. līdz 1957. gadam, jāteic, ka viņi ne ar ko neatšķiras no pārējām vecuma grupām — nekā īpaša tur nav. Nav pamata runāt, ka šie cilvēki darba tirgū nebūtu konkurētspējīgi,” domā I. Jaunzeme. Protams, iespēju pensionēties priekšlaikus var izmantot arī attiecīgajā vecuma grupā esošie bezdarbnieki. Šeit pārsvarā gadījumu runa ir par cilvēkiem, kuri varētu pretendēt uz mazkvalificētu darbu, piemēram, sabiedriskajiem darbiem.
Runājot par iespējām, kā novērst pensijas vecuma palielināšanu, Labklājības ministrijā tiek norādīts, ka viens variants, kā to izdarīt, ir ļoti strauja produktivitātes kāpināšana. “Mēs esam reālisti — Luksemburgas dzīves līmeni 10 gadu laikā Latvija nekādi nevar sasniegt,” norāda I. Jaunzeme. Vēl viena alternatīva šim solim ir sociālā nodokļa likmes palielināšana, taču tas netiek uzskatīts par reālu risinājumu, īpaši ņemot vērā valdības apņemšanos nodokļu slogu Latvijā vairs necelt, bet gan gluži pretēji — to samazināt.
“Jāpiebilst, ka jau laikā, kad tika veidota pašreizējā pensiju sistēma, proti, 1995. gadā, tika prognozēts, ka ap pašreizējo laiku maksātāju skaits sociālajā budžetā būs nepietiekams. Liela dzimstība Latvijā bija līdz 80. gadu beigām, un tad šajā jomā tika piedzīvots liels kritiens. Pašreiz mēs izjūtam šī kritiena sekas, jo darba tirgū nāk 90. gadu paaudze,” norāda Labklājības ministrijas amatpersona. Viņa arī atgādina — dzimstības samazināšanās Latvijā ir vērojama arī pēdējo gadu laikā, tāpēc nevar izslēgt, ka pēc pārdesmit gadiem atkal var nākties pieņemt lēmumu par pensionēšanās vecuma celšanu.
