Pirms sākt redakcijas sleju, ilgi domāju, par ko rakstīt. Nebaidīsi taču lasītājus, lieku reizi atgādinot, ka šodien ir 13. datums un Melnā piektdiena — lai piesargās, pirms kaut ko dara
Negribas domāt arī par to, ka rīt apritēs 100 gadu, kopš savā pirmajā reisā dzelmē nogrima pasaulslavenais pasažieru laineris “Titāniks”. Vai tiešām labā ziņa ir tikai tā, ka laiks kļuvis siltāks un pavasaris beidzot klāt? Tik trūcīgi tomēr nav. Kur gadījusies, kur ne, priekšā “izlec” vēsts, ka Latvijā atkal var nopirkt sendienās slavenos un Latvijā ražotos Ērenpreisa velosipēdus. Neticami, bet fakts. Jau izgatavoti pirmo četru jauno modeļu “minamie” un vakar nonākuši pārdošanā. Tiem doti vārdi “Tom”, “Gustav”, “Greta” un “Paula” — divi nosaukti dinastijas aizsācēja un turpinātāja vārdos, viens par godu Gustava Ērenpreisa mīļākajai aktrisei Grētai Garbo un pēdējais vienkārši skaistā sievietes vārdā. Savlaik slavenā velosipēdu ražotāja Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss ar kolēģiem vairāk kā trīs gadus strādājis, lai atjaunotu Ērenpreisa velosipēda leģendu Latvijā. Pirms 100 gadiem Latvijā bija vairākas divriteņu rūpnīcas un darbnīcas, bet lielākā no tām — Gustava Ērenpreisa fabrika, kurā gadā saražoja ap 40 tūkstošiem velosipēdu. Tiem bija pasaulē atzīta augsta kvalitāte. Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme — Grende un “Prāta vētras” mūziķis Renārs Kaupers, kādu līkumu pa Rīgu izlaiduši, jau atzina — tā varētu būt konkurētspējīga eksporta prece. Rīga varētu kļūt par tādu pašu divriteņu pilsētu kā Amsterdama vai Kopenhāgena.
“Staburagam” atsūtītajās fotogrāfijās redzams — velosipēdi ir gan sieviešu, gan vīriešu, ar rāmi un bez, tādiem pašiem atsperu sēdekļiem kā vecos laikos. Ar nepieciešamāko instrumentu maciņu pie rāmja. Bez acīm redzamām mūsdienu ekstrām. Lai gan esot izgatavoti divu veidu braucamie — gan ekskluzīvāki, gan vienkāršāki modeļi. Tāds velosipēds “Ērenpreiss Original” bija arī abiem maniem vectēviem. Ar vienu no tiem bērnībā vēl dabūju pabraukt, kamēr nebija pavisam salūzis. Daudzās mājās šo divriteni vēl glabā kā relikviju.
Vai tiešām iespējams atgūt atpakaļ laiku, kad Latvijā ražoja daudz pasaulē pazīstamu preču? Vai pienāks diena, kad “atdzims” mūsu slavenais radiotranzistors “Spīdola”, fotoaparāts “Minox”, mopēds “Rīga”, Aizkrauklē ražotie retro telefona aparāti un daudz kas cits? Un vai šīs preces tagad kāds pirktu?
Atjaunotais velosipēds manā uztverē ir kaut kas simtkārt vērtīgāks par piecos sējumos ietilpinātu valsts attīstības plānu, kuram nav nekādas reālas virzības. Varbūt pēc kāda laika mēs brauksim paši ar saviem divriteņiem un leposimies ar to.
