Pirmoreiz satiekot Veroniku Biukšāni viņas Seces dzīvoklī, nodomāju — viņa droši vien ir skolotāja, tik inteliģenta, labestīga un gaiša. “Skolotāja esmu bijusi tikai saviem bērniem,” teic jubilāre.
Ģimenē vecākā māsa
Par skolotāju viņa kādreiz gan ir gribējusi kļūt — mēģinājusi iestāties Rēzeknes Skolotāju institūtā. Eksāmenos bijis labs novērtējums, vienīgi dziedāšanā saņēmusi trijnieku, un šī iemesla dēļ arī nav uzņemta. Bet dziedāt viņai paticis — kad ganījusi govis, gani savā starpā sadziedājušies, skandējuši tautasdziesmas.
“Toreiz ļoti pārdzīvoju, vēl nedēļu sapņos rādījās, kā es kārtoju eksāmenu,” atceras Veronikas kundze. “Pēc tam iestājos Varakļānu ģimnāzijā, tomēr to nepabeidzu, bija jāmācās vēl tikai gads. Mūsu ģimenei bija trūcīgi materiālie apstākļi. Ģimenē bijām četras māsas, 1946. gadā tēvs pazuda bez vēsts, tā arī par viņu vairs neko neesam dzirdējušas, lai gan meklējām. Māte mūs audzināja viena. Biju vecākā māsa, divas jaunākās māsas par mani bija daudz mazākas. Atceros — kara laikā, kad no lidmašīnām krita bumbas, mēs sagūlāmies grāvī, māsas apakšā, un es nogūlos virsū, lai māsas sargātu.”
Lūdz arī tad, kad ir labi
Ko jubilāre atceras no savas bērnības? “Dzīvoju Viļānu pusē, un mana bērnība bija kā Annas Brigaderes grāmatā “Dievs. Daba. Darbs” un Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā”. Dievs, daba un darbs ir bijuši dzīves pamatakmeņi, devuši enerģiju dzīvot un strādāt. Esmu darījusi visādus lauku darbus, arī pļāvusi un linus plūkusi, darbojos mazpulcēnos, piedalījos mazpulcēnu nometnēs. Jau mazotnē māte mācīja ticēt Dievam, vēl kārtīgi nelasīju ābeci, bet Bībeli jau lasīju. Gājām baznīcā, tas bija ļoti svarīgi,” stāsta Veronikas kundze. “Dievu esmu lūgusi ne tikai tad, kad ir grūti, bet arī tad, kad ir labi. Domāju, tas man ir ļoti palīdzējis tik ilgi nodzīvot. Vienmēr esmu centusies domāt labas domas. Vēl pirms gada turējos labi, dārzā stādīju puķes un ravēju, bet tagad eju ar spieķīti. Ikdienā man daudz palīdz kaimiņiene Antra ar meitām Magdalēnu un Leldi, viņas ir kā pašas bērni.”
“Vecmamma ir ļoti ticīga, viņa man bieži zvana un atgādina, ka jāiet baznīcā,” teic mazmeita Iveta Bataraga, kura dzīvo Ikšķilē. “Esmu laulājusies baznīcā, jo tāda bija mana pārliecība. Kādreiz dzīvoju Secē un ar vecmammu kopā pavadīju ļoti daudz laika, viņa man ir devusi svarīgākās lietas — savu laiku, rūpes un pārpārēm mīlestību. Ar sirdsmīlestību ļoti daudz palīdzējusi arī manu bērnu Jāņa un Rainera audzināšanā.”
Laulāties dodas
kājām
“Ar savu nākamo vīru Franci iepazinos, kad vēl dzīvoju Viļānos, viņš bija piensaimnieks. Lai salaulātos, uz Viļānu baznīcu kājām gājām sešus kilometrus. Zirga pajūgā negribējām braukt sliktā ceļa dēļ. Bija rudens, man mugurā balta kleita. Gājām kopā ar lieciniekiem. Pēc tam kājām arī atpakaļ,” atceras Veronikas kundze.
Taču vīrs agri aizgāja mūžībā, bet viņa ar bērniem pārcēlās uz Seci un viena izaudzināja meitu un divus dēlus. Secē 33 gadus nostrādāja pienotavā, sākumā par meistara palīdzi, vēlāk par krejotavas vadītāju un visbeidzot par piena savāktuves vadītāju.
Aprīlis atdzīvina
pavasari
Bērnībā dzimšanas dienas bija ļoti vienkāršas, parasti māte pagatavoja svētku pusdienas. Jubilejas vienmēr svinētas darba kolektīvā, bet īpaši nozīmīgas tās kļuvušas, sasniedzot 75 gadus. 80 gadu svinēts viesu namā Daudzeses pagastā, bet 85 gadu jubileju Veronikas kundze 11. aprīlī sagaidīja mājās kopā ar mazmeitu, mazmazbērniem un draudzenēm, bet rīt to svinēs plašākā radu pulkā.
“Dāvanas ir bijušas dažādas, bet visjaukākā ir tuvinieku sirsnība un mīlestība,” atzīst jubilāre.
“Vecmamma nav nekāda vientuļā pensionāre, bet sabiedriski ļoti aktīva, ciemos nāk draudzenes, atbrauc bērni, mazbērni, vedeklas un citi radi. Un viņa ļoti daudz lasa,” bilst mazmeita Iveta.
“Man patīk būt cilvēkos, satikties, parunāties. Agrāk daudz lasīju grāmatas, tagad lasu laikrakstus un žurnālus, ļoti interesē politika. Lai gan dzīve ir bijusi grūta, ar daudziem pārdzīvojumiem, tomēr tā ir laimīga. Neraudu par to, kā man nav, samierinos ar to, kas man ir, un neilgojos pēc tā, ko nevar iegūt. Paskatos logā un priecājos par pirmajiem asniem un puķēm. Jau atlidojuši stārķi. Aprīlis atdzīvina pavasari,” saka jubilāre.
