Aizkraukles novada pašvaldībā viesojās Lietuvas vēstnieks Latvijā Ričards Degutis, Lietuvas Seima deputāts Valdemārs Vaļķūns un sabiedrisko attiecību speciālists, politikas vērotājs un komentētājs Kristians Rozenvalds.
Ko varētu pārdot
kaimiņvalstī?
Viesi tikās ar Aizkraukles novada pašvaldības vadītāju Leonu Līdumu un izpilddirektoru Eināru Zēbergu. Lietuvieši vēlējās uzzināt par Aizkraukles un Lietuvas Biržu pilsētas sadarbību, jautāja par Aizkraukles iedzīvotāju skaitu, pilsētai raksturīgo, lielākajiem uzņēmumiem, arī par kādreizējās Telefona aparātu rūpnīcas likteni, par uzņēmējdarbības attīstību Aizkraukles novadā. Viens no pirmajiem jautājumiem bija, vai Aizkrauklē ir Lietuvas uzņēmumi. Izņemot lielveikalu “Maxima”, Aizkrauklē citu Lietuvas uzņēmumu nav.
Starp Aizkraukles un Biržu uzņēmējiem pašlaik sadarbības biznesā nav, bet ir iedīgļi — pilsētu delegāciju draudzības braucienu laikā nodibināti personiski kontakti ne tikai pašvaldību pārstāvju, skolu, sportistu un kultūras darbinieku, bet arī uzņēmēju vidū.
“Kas Aizkraukles pilsētai vajadzīgs? Ko jūs vēlētos, lai mēs atvedam uz Aizkraukli? Ko Aizkraukle vēlētos pārdot Lietuvā? Kā mēs varētu palīdzēt jūsu uzņēmējiem? Kas ir pilsētas lepnums? Kāds ir vidējais Aizkraukles biznesmenis?” jautāja viesi. Bet pašvaldības pārstāvji uz šiem jautājumiem tā uzreiz nevarēja atbildēt — jāpadomā.
Informāciju portālos
Lietuvieši domā, ka sadarbību vajadzētu vēl vairāk padziļināt, piemēram, Biržu un Aizkraukles pašvaldības portālā publicējot informāciju par notiekošo draugu pilsētā, par tūrisma iespējām, gadatirgiem. Lai, piemēram, uz gadatirgiem Aizkrauklē atbrauktu arī lietuviešu amatnieki, bet latvieši dotos uz Biržiem. “Jelgavā man iedeva pilsētas bukletu lietuviešu valodā,” sacīja vēstnieks. “Kāpēc gan buklets par Aizkraukli nevarētu būt arī lietuviešu valodā, bet Biržos — latviešu valodā?”
Viesi ir izbrīnīti, ka Daugavā, ūdenskrātuvē pie Aizkraukles, nav attīstīts ūdenstūrisms, nav jahtu — te ir lieliski apstākļi. Tomēr tam vajadzīgi līdzekļi. Pirms kāda laika par iespējām apmācīt jaunos burātājus no skolēniem interesējās Rīgas jahtkluba pārstāvji, uzsverot, ka vajadzīgs vietējais entuziasts, tomēr iniciatīvu tālāk neattīstīja.
Rosina mācīt
lietuviešu valodu
Ričards Degutis un Valdemārs Vaļķūns ierosināja latviešu skolās fakultatīvi mācīt lietuviešu valodu, lai stiprinātu draudzības saites un savstarpējo sadarbību. Līdzekļus šim mērķim varētu iegūt no Eiropas fondiem, iesaistīties skolēnu apmaiņas programmās. Savukārt lietuviešu skolās fakultatīvi varētu mācīt latviešu valodu. Tas īpaši aktuāli ir pierobežas rajonos, lai operatīvi varētu sadarboties glābšanas dienesti. Valodas zināšanām ir liela nozīme arī uzņēmējdarbības attīstībā.
“Svarīgi kaimiņu valodu zināt kaut nedaudz, lai varētu saprasties,” domā Valdemārs Vaļķūns, kurš ļoti labi runā latviski. Viņš atcerējās, ka Aizkrauklē pirmo reizi bijis 1973. gadā skolēnu apmaiņas programmā, un atmiņā viņam labi palikusi ekskursija Pļaviņu HES. Vēlāk viņš sāka dzīvot Latvijā un attīstīja savu biznesu — 1992. gadā nodibināja SIA “Voldemārs”, kas nodarbojās ar siera tirdzniecību, bet vēlāk preču sortimentu paplašināja, izplatot gan dažādas pārtikas, gan nepārtikas preces.
