Kad pērn aicinājām lasītājus anketās izvērtēt gada notikumus, kā “Smieklīgākais gadījums” vienā no Kokneses atsūtītajām anketām bija ierakstīts: “Man ir dziedošs kaķis”.
“Staburags” nolēma apmeklēt dziedošo “mākslinieku”. Viņš bija ļoti kautrīgs un par šādu interesi visai satraukts, tāpēc meklēja glābiņu pie saimnieka Artūra Trūbas, ar kuru parasti vakarus aizvada garās “sarunās”. Un tēmu, par ko “runāt”, abiem netrūkst. Artūrs kaut ko pajautā, kaķis “atbild”. Pēc tam otrādi.
Saimnieks stāsta, ka Pipars, tā sauc runci, viņu mājās uzradās pirms kādiem trim gadiem. Sākumā dzīvojis šķūnītī un bijis ļoti bailīgs, rokās nevienam nedevies. Radies iespaids, ka runcis pārdzīvojis nodevību un nolēmis turpmāko dzīvi vadīt vientulībā. To viņš noteikti varētu, jo ir mednieks. Viņa nagos nokļuvušas ne tikai žurkas un peles, bet arī pa kādam neveiklākam putniņam.
Taču mīlestība dara brīnumus ne tikai cilvēku dzīvē. Redzot, ka mājas saimnieki par viņu rūpējas un uztraucas, Pipars kļuvis par uzticīgu Artūra ģimenes locekli. Taču no svešiniekiem vēl arvien ļoti baidās.
Artūram mājās ir elektriskā ģitāra. Šad tad viņš tāpat vien pastrinkšķina tās stīgas. Piparam skaņu vibrācija šķiet kaut kas neparasts, un viņš cenšas tām piebalsot. “Protams, “vārdus”, ko viņš dzied, nevar saprast, bet tik un tā tas ģimenē izraisa lielu jautrību,” saka Artūrs. Tā ir Pipara pateicība par savulaik piedāvāto mitekli.
Tiesa, naktī viņš tagad reti ir mājās. Kā nekā — pavasaris. Un kurš kārtīgs runcis tādā laikā sēž istabā! Piparam jau iestaigāta taciņa uz kaimiņmāju. Ja vajag, arī tur viņš dzied, taču tā jau ir pavisam cita dziesma.