“Man ir tik ļoti grūti dzīvot, nekur nerodu mieru,” pēc dzīvesdrauga zaudēšanas teica kāda lasītāja un rosināja ”Staburagā” rakstīt, kā sāpju smagumam tiek pāri citas atraitnes.
Cits manā vietā sāpes neizdzīvos
Anna un Jānis kopā nodzīvoja 52 gadus. Darbarūķi — tā par viņiem teica radi un draugi. Sadzīves lietas un bērnu audzināšana bija sievas ziņā, bet naudas pelnīšana — vīra pienākums. Anna nezināja, ko nozīmē ģimenes skandāli vai piedzēries vīrs. Pensijas gadus abi vadīja, rušinoties pa dārziņu. Likās, tā būs mūžīgi…
Viņš aizgāja ātri — apsēdās uz soliņa un… viss. Cilvēka vairs nebija. Annas kundze bija iedomājusies, ka tas notiks citādi — lēnāk un vēlāk. Bija grūti samierināties ar realitāti, bet bija arī apziņa, ka neko vairs neatgūt.
Kopš tās dienas aizritējuši jau septiņi gadi. Atraitne dienas vada kopā ar diviem mīluļiem — kaķiem, bet brīvdienās atbrauc bērni un mazbērni. Pa retam viņa notrauš pa asarai un saka: “Lai kādiem vārdiem mani mierinātu, lai ko man teiktu, vīru man neviens nevar atdot atpakaļ. Man pašai ir jāizdzīvo zaudējuma sāpes, cits manā vietā to nevar izdarīt.”
Aizvēju zaudējusī
Lai gan Ainai rit jau septītais gadu desmits, gadi viņu ir saudzējuši. Viņa ir skaista, simpātiska sieviete. Allaž kustībā, vienmēr kādam gatava palīdzēt. Nezinātājam šķistu, ka viņa ir veselīga kundze, taču patiesībā, pārcietusi vairākas operācijas, viņa dzīvo tikai no zālēm. Nu jau otro gadu viņa dienas vada vienatnē. Vīrs izdzisa lēni — pēc vairāku gadu slimošanas. Viņš bija vislabākais cilvēks sievas dzīvē. No malas skatoties, it kā divi pretēju raksturu cilvēki: viņa — allaž kustīga, bieži vien “gards kumoss” aprunāšanai par šokējošiem tērpiem vai uzvedību, viņš — lēnīgs, akurāts, nekad necentās apslāpēt sievas enerģiju, kaut ko pārmest, aizrādīt, vien nolasīja viņas vēlēšanās no lūpām un tās izpildīja. Aina bija viņa princese, un viņš sievu ļoti mīlēja.
Nu tāda aizvēja Ainai vairs nav. Vīrs vairākkārt nācis pie viņas ciemos sapņos, un tad mosties ir bijis bezgala grūti, jo zini — dzīvē nekad vairs tā nebūs. Dienā ir vieglāk — Aina piezvana draudzenēm, iet ciemos, bet nakts stundās jāsadzīvo ar vientulību, bieži vien aizmigt izdodas tikai rīta pusē. Arī finansiālajā ziņā nu kļuvis pavisam grūti — lielākā daļa pensijas jāsamaksā par komunālajiem pakalpojumiem, katru mēnesi vairāki desmiti latu jāiztērē par zālēm un ārstu apmeklējumiem. Biežāki ir braucieni uz dzimtas kapiem, kur tagad atdusas viņas vīrs. Draudzenes viņai ieteikušas meklēt kādu draugu, bet Aina ir kategoriska: “To nu gan ne! Ar citu kopā dzīvot negribētu, ja nu vienīgi kādreiz divatā uz teātri aizbraukt.”
Nāk sapņos
Par Elizabeti un Arnoldu nevarētu teikt, ka viņi dzīvoja kā cimds ar roku, bet kopā pavadīts vairāk nekā pusgadsimts. Ārsti pēc liktenīgās diagnozes noteikšanas brīnījās, cik tomēr ilgi Arnolds vēl nodzīvoja. Bērni un sieva par viņu nomodā bija dienu un nakti. Arī viņš, kaut pamatīgi izkrities svarā, līdz pēdējam gāja un centās darīt visus iesāktos darbus — nesa malku, ūdeni. Šķita, viņš neticēja, ka ar viņu kaut kas var notikt… “Visbriesmīgākais ir tas, ka tu kļūsti nespēcīgs un paliec viens. Pie bērniem negribas pārcelties — viņiem tā problēmu pietiek. Lai gan pagājuši jau divi gadi, es ļoti bieži raudu. Ir brīži, kad šķiet: viņš ir tepat — dzirdu soļus, viņa elpu. Ļoti bieži viņu redzu sapnī, vairāk gan kā ēnu. Ar prātu saprotu — ne es viena tāda. Viendien saskaitīju — manu paziņu lokā vien ir kādu 30 vientuļnieku, pārsvarā sievietes,” saka Elizabete.
Izbauda dzīvotprieku
Arī Veltas kundze kopā ar vīru bija nodzīvojusi garu, skaistu mūžu. Viņam bija jau pāri astoņdesmit, kad aizgāja aizsaulē. Pēdējos gadus viņš vairāk dzīvoja pa māju, jo sāpēja kājas. Tad neveiksmīgs kritiens, sākās komplikācijas, un ārsti vairs neko līdzēt nevarēja.
Vīra aiziešanu viņa neuztvēra kā pasaules traģēdiju — reiz taču tam tā ir jānotiek. Mazliet paraudāja, mazliet paskuma… Trīs mēnešus pēc bērēm viņa nodzīvoja pie meitas laukos, tagad atgriezusies pilsētā un kā iepriekš dzīvo dēla ģimenē.
Veltas kundze apmeklē teātra izrādes un koncertus, skatās televīzijas pārraides. Arī daudz lasa. Pēdējais viņas atklājums — Rondas Bērnas grāmata “Noslēpums”. Viņa ir pārliecināta, ka pievilkšanās spēks, par ko stāsta grāmatā, veido mūsu dzīvi. Ar sarkanu zīmuli viņa pasvītrojusi šādu citātu: “Jūsu sāpes un žēlabas pasaulei nedod nekādu labumu. Kad dzīvojat pilnvērtīgi, jūs citiem spējat dāvāt nesalīdzināmi vairāk. Bet pilnībā izbaudīts prieks un dzīve pasaulē rada garīgu pacēlumu.” Un tā ir viņas labsajūtas formula.
