Skrīveru jubilejas gada pasākumos pulcinās kopā esošos, bijušos, šobrīd Latvijā un ārpus tās dzīvojošos skrīveriešus. Arī Rudīte Līvmane ir viena no viņiem. Jau gandrīz 20 gadu viņa dzīvo Vācijā, bet Rudīti bieži var satikt arī Latvijā. Viņas Vācijā vadītajam stīgu ansamblim 30. jūnijā paredzēts koncerts Skrīveru novada kultūras centrā.
Aizspēlējās līdz vakaram
— Kā kļuvāt par skrīverieti?
— Vecāki dzīvoja Latgales pusē, netālu no Aglonas. Kad man bija divi gadi, vecāki nolēma pārcelties uz vietu, kur lielākas iespējas atrast darbu, — pie radiniekiem uz Skrīveriem. Māte te strādāja par zootehniķi, tēvs — Zemkopības institūta saimnieciskajā daļā. Tagad Skrīveros dzīvo māte un māsa.
— Vecāku profesijas ir tālu no mūzikas. Kādēļ jūs tomēr tai pievērsāties?
— Daļēja ietekme ir no vecvecākiem, kuri dziedāja baznīcas korī. Viņi mani ņēma līdzi uz dievkalpojumiem, tur bija ērģeles, un jau tad sev teicu — tas ir instruments, kuru kādreiz spēlēšu! Pāris reižu piesēdos pie pults, bet ar kājām nevarēju aizsniegt pedāļus. Bērnībā Zemkopības institūtā darbojās klavieru pulciņš, kuru vadīja skolotāja no Ogres. Mājās klavieru nebija, bet institūta kopmītnēs gan. Tāpēc kopmītņu dežurantam bieži lūdzu atslēgu no tās istabas, spēlēju tā, ka zuda laika izjūta. Atceros kādu vakaru. Bija vēls, ap deviņiem, māte, visur izmeklējusies, atrada mani tur. Piecu gadu vecumā pulciņā iesaistījos, un jau pēc gada ar pulciņā iegūtajām zināšanām bija par maz. Vecākiem ieteica mani pieteikt mūzikas skolā.
— Iestājāties mūzikas skolā?
— Jā, trīs reizes nedēļā no Skrīveriem braucu uz Aizkraukli. Tiem, kuri apgūst mūziku, tā ir tikpat nopietna lieta kā pamatskola. Tāpēc varu teikt, ka mācījos divās skolās vienlaikus.
Cītīga kinoskatītāja
— Vai mūzika nekļuva par apgrūtinājumu?
— Man noteikti nē. Vēlāk, kad strādāju arī par mūzikas skolotāju, redzēju, cik bērni ir atšķirīgi. Vieniem instruments padodas, viņi spēj skaņu iekšēji sadzirdēt, bet citi mokās gadiem un līdz galam tā arī neizprot mūzikas struktūru. Tikai mehāniski atkārto notis no lapas klaviatūrā. Mūzika ir abstrakta, un melodijai, lai to varētu nospēlēt, vispirms jāskan cilvēka galvā, sirdī. Automātiski spiežot taustiņus, mūzika neskan.
— Vai bērnībā bija arī citas intereses?
— Mani vecāki un radinieki no mātes puses bija labi sportisti. Viņu bērni un mazbērni mācījušies Fizkultūras institūtā, tā ka sports bija ģimenes lieta. Skrīveros bija stipra rokasbumbas komanda, kurā spēlēju arī es. Sports patika un veicās, arī vieglatlētikas veidos — tāllēkšanā, augstlēkšanā, skriešanā. Bieži pārstāvēju Skrīveru skolu rajona sacensībās. Man padevās arī sacerējumu rakstīšana, daiļlasīšana, tādēļ piedalījos ar to saistītās olimpiādēs. Liela interese bija par ģeogrāfiju. Pētīju kartes, interesējos par valstīm, kas kurā notiek. Ļoti patika tālaika populārie aktieri. No žurnāliem izgriezu rakstus un fotogrāfijas, līmēju tās albumā. Tolaik iznāca žurnāls “Liesma”, un tajā bija kino lappuse, kurā publicēja skatītāju atsauksmes par filmām. Mācījos 7. klasē, kad aizsūtīju arī savas pārdomas par redzēto, konkrēti par filmu “Smiltāju ģenerāļi”. Skrīveru institūtā trīs reizes nedēļā rādīja kino, un seansus es apmeklēju regulāri. Patika filmas, kuras bija literāru darbu ekranizācija.
Punktu pieliek tēvs
— Sevi kā aktrisi neiedomājāties?
— Skatījos spogulī un sapratu — nē. Drīzāk varēju pievērsties rakstniecībai. To daļēji daru tagad, rakstot doktores disertāciju par baznīcas mūziku Latvijā 18. gadsimtā.
— Šķiet, divas pretējas lietas — sports un klavierspēle. Spējāt tās apvienot?
— Diemžēl nē, jo, spēlējot rokasbumbu, jābūt ciešam tvērienam. Rokas burtiski savelkas, un klavierspēlei tas neder, zūd pirkstu motorika, tie kļūst neelastīgi. Klavierskolotāja zvanīja maniem vecākiem un teica, ka jāizvēlas starp mūziku un sportu. Bet tajā laikā rokasbumbas komandai jau bija ieplānots brauciens uz Kijevu. Skolas direktors Juhņevičs savukārt vecākus “apstrādāja” no otras puses. Zvanīja pat uz mājām, un toreiz tas bija liels notikums, ja pats direktors piezvana un saka — bērnam ir jābrauc! Punktu pielika tēvs, cieti sakot: “Nē, viņa nebrauks!”. Ar to manas gaitas sportā beidzās.
— Bet kādas turpinājās?
— Pēc 9. klases iestājos klavieru nodaļā Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā un pēc tās beigšanas divus gadus strādāju Aizkraukles mūzikas skolā par mūzikas pedagoģi. Mūziku gribēju mācīties padziļināti un iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Mūzikas pedagoģijas nodaļā. Specializējos dziedāšanas skolotājas profesijā.
— Ikdienišķas lietas arī skatāt saistībā ar mūziku, skaņām?
— Mūzika, tās vēstures zināšana palīdz pasauli, notikumus saskatīt nevis horizontāli, vienā plaknē, bet gan vertikāli, no dažādām pusēm. Neviena lieta nav tikai šobrīd, un, zinot pagātni, var objektīvāk uztvert šodienu un paredzēt, kas būs vēlāk.
Pārvalda tūkstošiem stabuļu
— Man ērģeles šķiet ļoti sarežģīts instruments. Grūti bija to apgūt?
— Ērģeles ir lielas kā māja, un tajās darbojas dažādi fizikas likumi. Gaisa plūsma, elektrība, koka un metāla īpašības. Ideālā variantā ērģelniekam jāpārzina visi komponenti. Nepietiek, ja tikai prot nospēlēt skaņdarbu. Ērģeles ir arī viegli sabojājamas, ja izdomā tās attaisīt, iet iekšā, skatīties. Piemēram, Rīgas Doma ērģelēm ir vairāk par septiņiem tūkstošiem stabuļu. Katram taustiņam atbilst viena stabule. Kad saslēdz kopā daudzas balsis vai instrumentus, veidojas koris vai orķestris. Tādēļ arī nepieciešams tik daudz stabuļu. Lai apgūtu ērģeļu spēlēšanas pamatus, jāmācās trīs līdz pieci gadi.
— Kuras bija pirmās ērģeles, kam piesēdāties jau kā izglītota ērģelniece?
— Rīgā, Pāvila baznīcā. Biju laimīga, ka beidzot esmu tikusi tik tālu.
Patīk baznīcas
koncerti
— Dzīvojat Vācijā. Kopš kura laika un kāpēc?
— Aizbraucu 1995. gadā, bet arī pirms tam vairākkārt biju Vācijā saistībā ar studijām. Vācija un Zviedrija ir zemes, kurās ērģeļu kultūra ir ļoti sena, izkopta. Aizbraucu ne tādēļ, lai aizbēgtu. Studējot Mūzikas akadēmijā, paralēli apguvu ērģeļu spēli un sapratu, ka mana nākotnes profesija būs saistīta ar šo instrumentu. Lai to darītu nopietni, meklēju studiju iespējas ārpus Latvijas. Iestājos Lībekas mūzikas augstskolā, man maksāja stipendiju, paralēli strādāju kādā baznīcas draudzē.
— Kāds bija jūsu ceļš līdz Berlīnei?
— No Lībekas pārcēlos uz Brēmeni un turpināju studijas turienes mūzikas augstskolā Senās mūzikas nodaļā. Šajā pilsētā ir daudz senu, vēsturisku instrumentu. Vēlāk nonācu Līneburgā un visbeidzot Berlīnē, kur dzīvoju pašlaik. Strādāju vācu kristiešu draudzē, esmu arī latviešu kristīgajā draudzē, vadu Berlīnes latviešu kori, kuru arī dibināju. Strādāju par ērģelnieci un kantori vecajā Pankovas baznīcā. Vadu baznīcas muzikālo dzīvi, organizēju koncertus. Manā pārziņā ir arī stīgu instrumentu ansamblis, kas vasarā uzaicināts sniegt koncertu Skrīveros.
Vācijā baznīcās notiek koncertdzīve. Katra draudze cenšas sevi parādīt sabiedrībai, rīkojot koncertus, aicinot vietējos korus, ērģelniekus. Cilvēki iet ne tikai uz dievkalpojumu, bet arī uz koncertu.
Jāsakrāj miljons
— Pastāstiet vairāk par stīgu ansambli.
— Tajā spēlē mūziķi, kuri ikdienā nodarbināti citās nozarēs. Viņi gan ir studējuši mūziku, apguvuši konkrēto mūzikas instrumentu. Mūziķu vidū ir mūzikas augstskolas profesore, skolotāja, finanšu menedžere, komunikāciju daļas vadītāja, aptiekāre, valdības pārstāve, Kanādas vēstniecības darbinieks, bijusī aktrise un citi. Uz Skrīveriem brauks nepilns orķestra sastāvs. Mērķis šāda orķestra darbībai Vācijā ir iespēja kopā ar baznīcas kori iestudēt liela apjoma darbus, kā Baha Ziemassvētku oratoriju, Jāņa, Mateja pasiju. Šādos koncertos baznīcā brīvu vietu nav, un kā mums, latviešiem, eglītei nepieciešami rotājumi, tā Vācijā Ziemassvētkos baznīcā jāatskaņo oratorija.
Viesojoties Skrīveros, spēlēsim Baha svītu flautai ar orķestri un sadarbībā ar Skrīveru sieviešu ansambli “Akcents” Džovanni Pergolezī skaņdarbu “Stabat Mater”.
— Vai bieži esat Latvijā, Skrīveros?
— Diezgan bieži. Gan koncertos, gan trīs gadus rakstot doktores disertāciju. Pagājušā gada martā iesaistījos Pētera baznīcas ērģeļu būves fondā un esmu viena no fonda dibinātājiem. Esam izveidojuši iniciatīvas grupu un meklējam līdzekļus, izstrādājam koncepciju šīs baznīcas ērģeļu būvei. Pētera baznīca ir viens no vecākajiem un lielākajiem dievnamiem Baltijā, kurā reiz bija tikpat liels instruments kā Doma baznīcā. Kara laikā Pētera baznīca stipri cieta, un ērģeles iznīcināja.
Spiegu skola “nespīd”
— Cik maksā uzbūvēt jaunas ērģeles?
— Ap miljonu latu. Jāizgatavo ne tikai jauns instruments, bet jāpārbūvē arī balkons, uz kura tas būs. Vēlamies tādu, kāds tas bija 18. gadsimtā. Nepieciešami pētījumi, vēstures apraksti, stabuļu izmēri, pēc kuriem būvēt jauno instrumentu. Saglabājusies viena fotogrāfija, ar to gan ir par maz. Ērģeles nojaucot, detaļas visbiežāk saglabā, iebūvē citā instrumentā, un, iespējams, kaut kur joprojām atrodamas arī Pētera baznīcas ērģeļu stabules. Ja neizdosies atrast pietiekami daudz vēstures materiālu, paraugam ņemsim kādu citu baroka laika instrumentu. Viens tāds ir Ugāles baznīcā.
— Ko darāt brīvajā laikā, ja tāds ir?
— Lasu kriminālromānus un skatos filmas par izmeklētājiem, par spiegiem. Ļoti patīk Džeimsa Bonda, aģenta 007, un citu līdzīgu varoņu piedzīvojumi. Katrā no tiem ir arī daļa patiesības.
Kad mācījos 7. klasē, mātesbrālis bija pasniedzējs Maskavā, militārajā augstskolā, viņš bija ķīmisko ieroču speciālists un vasarās bieži ciemojās Skrīveros, stāstīja par savu darbu, un tas mani aizrāva. Tajos laikos Maskavā bija arī Diplomātisko attiecību institūts, citiem vārdiem, spiegu skola, un mātesbrālis arī par to stāstīja. Jautāju viņam, kā tādā var iestāties, un viņš smejot teica — jābūt Brežņeva radiniekam. Sapratu, ka tur netikt, bet par spiedzi tolaik vēlējos kļūt. Par tādu supervaroni kā Džeimss Bonds, kurš ar pistoli staigā apkārt. Tagad darbā viena no spiega īpašībām — diplomātija — ļoti nepieciešama, piemēram, apvienojot vienā ansamblī pašdarbniekus un profesionāļus. Bet skrīverietis, mans vienaudzis Aivars Vovers, pabeidza Skrīveru vidusskolu ar zelta medaļu un iestājās šajā ‘‘spiegu skolā’’.
