“Kad zvanījāt, domāju, mazbērni mani atkal izjoko,” teic odzieniete Anita Jurāne, sagaidot “Staburagu”. Pie viņas “Aizupju” mājās viesojos tieši septiņdesmitajā dzimšanas dienā.
Gādās “šmorīti”
Jubileju svinēšot vēlreiz — sestdien bērni savai babiņai, kā Anitas kundzi sauc tuvinieki, rīkos lielākas svinības atpūtas namā. Jubilārei tik jāpagatavo aukstā gaļa un gardais “šmorītis”. Kādreiz jaunībā Anita palīdzēja slavenajai Vietalvas saimniecei Ainai Ziemanei godos galdus klāt un no viņas gudrību krājumiem daudz iemācījās. To pašu “šmorīti”, kam tikai cūkgaļu vajagot, tomēr jāmāk gatavot. “Ķiplociņus, sāli un pipariņus, kādu laurulapu, gaļu apcep brūnu un tad savā sulā šmorē,” stāsta Anitas kundze. Viesu būšot daudz, jo bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu Anitas kundzei ir liels pulks. “Trīs dēli un meitiņa, deviņi mazbērni,” skaita jubilāre. “Ir arī mazmazbērni — seši stiprā dzimuma un viena bizīte. Redziet, esmu bagāta babiņa, tik tāda mazliet “gaisā parauta”. Man ir ļoti labi bērni, lepojos ar viņiem. Šorīt arī — piezvana mazmazdēliņš: “Babiņa, apsveicu tevi dzimtenē (dzimšanas dienā)! Tev septiņdesmit. Veselību, veselību, veselību!” Prasu, ko vēl teiks, bet viņš atbild: “Nav laika, eju uz dārziņu.””
Dziesma līdz, ja
smaga sirds
“Aizupju” ļaudīm joku diena ir ne tikai 1. aprīlī, tā turpinās līdz babiņas dzimšanas dienai, arī ikdienā gan pati jubilāre, gan viņas dzīvesdraugs Kārlis labprāt pasmejas.
Anitai patīk joki, smiekli, jautrība, jo prieka un bēdu kausos taču vajag līdzsvaru. Darba mūžs odzienietei bijis smags, dzīve nav lutinājusi, taču par grūtumu jubilāre nerunā. Tomēr skumjas mēdz nākt neaicinātas, ko iesākt, ja sirds kļūst smaga? “Mazliet paraudu, bet tad vecaistēvs (tā viņa sauc Kārli — aut.) saka: dūdiņ, vai neaiziet uz veikalu? Paņem graķīti, pasēžam abi, iedzeram pa glāzītei, vecaistēvs uzspēlē akordeonu, padziedam, un tad jau tas grūtums pāriet,” smaida Anitas kundze.
Mūzika “Aizupēs” skan katrā svētku reizē. Tas, ka ikviens latvietis no katras dziesmas zina tikai pirmās divas rindas, nav nekāds mīts. Tāpēc Anitas mazmeitas izveidojušas īpašas dziesmu mapes. Puse dziesmu vecajiem — tautā iemīļoti šlāgeri, puse jaunajiem — modernākas melodijas. “Arī šodien ar draudzenēm dziedājām, vectēvs spēlēja,” stāsta jubilāre. “Jauniešu dziesmas parasti nedziedam, jo melodijas nezinām, bet šodien drusku “pabļāvām” arī tās.”
Basām kājām slapjā zālē
Dzimtās mājas Anitas kundzei ir Vietalvā, “Silamuižā”, kādu laiku dzīvojusi “Rušēnos”. Pēc Odzienas pamatskolas beigšanas Anita ļoti gribēja apgūt frizieres arodu, bet neizdevās, tēvs ātri nomira, nācās iet strādāt kolhozā. Tā kā veselība smagajos darbos fermā cietusi, saimniecības vairs nav. Kādreiz turējuši lopiņus, taču tagad kopj tikai sakņudārzu, tāpēc brīvā laika ir daudz. Un to Anitas kundze izmanto — pie bērniem un mazbērniem taču jābrauc. Novembrī vecākajam dēlam 50 gadu nosvinēja, arī tad babiņa brauca ciemos, pašai pensija paliek vai nepaliek — jābrauc. “Taču manējie,” jubilāre saka un notrauc asaru. Par mazo pensiju gan rūgtums — visu mūžu bez brīvdienām strādāja, četrus bērnus izaudzināja, bet pat pusotra simta latu mēnesī neesot sapelnījusi.
“Bērni ar’ brauc pie mums,” stāsta Anitas kundze. “Lielos darbus palīdz padarīt, nedēļas nogalēs paciemojas, arī svētku reizēs.” Jāņos bērniem esot pilna sēta, tie Jurāniem ir lustīgi svētki — vectēvs spēlē akordeonu, ugunskurs, dziesmas, un pat tad, ja līst, slapjā zālē basām kājām dejo visi.
Kopā dzied desmit gadu
Kādreiz Anita un Kārlis bija aktīvi pašdarbnieki — gan ansamblī, gan korī dziedāja, dejoja un teātri spēlēja. Dzīves ceļš viņus savedis kopā pirms aptuveni desmit gadiem — Kārlim sieva aizgājusi aizsaulē, Anita jau kādu laiku bijusi viena. Abi no viena pagasta, pazīstami kopš jaunības dienām. “Bet izrādēs viņa man mūždien bija brūte,” pasmejas Kārlis, paņem akordeonu un uzdzied: “Meitenīt mīļo, nāc sētiņā manā un dzīvo,/ Kopīgiem spēkiem mēs veidosim nākotni brīvo./ Druvās visapkārt rudzpuķes zied,/ Dziesmu par laimi mums cīruļi dzied.” “Foršs mans vecītis,” smejas jubilāre. “Dzied, spēlē, glezno.” Kad ejam aplūkot Kārļa zīmējumus, Anita stāsta, ka skaistākie darbi jau pie bērniem, mājās palikuši tikai tie, ko neviens neesot ņēmis.
