Seces pagasta “Porkalnos” Lieldienās olas nesīs nevis zaķi, bet gan fazāni, baloži, itāliešu vistas, un, ja dižciltīgajam pāvam būtu sava pāvu sieva, arī viņa pavasarī izdētu kādu olu.
Zelta gabaliņš aveņkrāsā
Eduarda Martukāna saimniecībā ir vairāk kā simts putnu. Atšķirībā no citiem gadiem te nav paipalu, toties baložu māja pilna dūdotāju kruzuļainiem spārniem un astēm kā pāviem. Brīžiem viņi savā starpā sarunājas un vēcina spārnus tik skaļi, ka nedzird paša saimnieka teikto. Perēklī kāda no baložmātēm atstājusi jau aizperētu caurspīdīgi rozā olu, bet laikam pārdomājusi un perēšanu pārtraukusi. Jo putna šķirne dižciltīgāka, jo retāk rada pēcnācējus, taču tā sauktie mežonīgie baloži pa kādai olai izdēj visu gadu, bet šķirnes putni sezonāli — stāsta Eduards. Šopavasar, kamēr ir vēss laiks, putni nesteidz dēt un perēt.
“Porkalnos” viengad ieradās baložu “djikaru” pāris, perēja astoņas reizes vasarā un katrā reizē pa divām olām. Toties pāvbaloži izdēj tikai vienu olu un labi ja četrreiz gadā. Starp baložiem izceļas “zelta gabaliņš” jeb zelta fazāns aveņsārtā nokrāsā. Līdzās — pavisam necila fazāna “sieva” brūnā krāsā. Viņš uzmanīgi vēro mūs un gaida, kad atvērs cāļu būrīša durvis, lai pamielotos ar viņiem paredzēto barību. Eduards skaitījis, cik krāsās spalvas šim putnam — deviņās. Gadā pāris perējot līdz piecpadsmit reižu. Olas nedaudz lielākas par baložu, bet apaļākas.
Pāvam jāmeklē sieva
Augstajos plauktos svinīgi un rāmi sēž baložu “dāmas” sprogainiem spārniem. Kādā perēklī liela baložmāte perē un stiept roku būrī neļauj, sparīgi sitot ar spārnu, bet vienīgo olu ligzdā nepamet. Vai nobaudīta arī baloža ola, un kā tā garšo? Ola kā ola, saka Eduards, garšas ziņā neatšķiras no vistu olām.
Pamatīgu troksni saceļam, ieejot vistu bariņā. Viņas kladzina, viens par otru skaļāk dzied gaiļi. Te ir zilie pundurkohini, gaišās, tumšās un brūnās Bramas vistas. Uz kliedzošo un dziedošo “tautu” kā no malas noraugās pāvs. Viņam sieva vēl nav atrasta, jo esot problēmas ar sapārošanu. Arī skaisto asti šodien mums nerāda. Skaļajai ģimenei nepiebalso liela un lēnīga Orpingtonu šķirnes vista. Viņa ir viena no senākajām šejienes iemītniecēm. Uz mūsu pusi galvas pavērsuši arī kauslīgie un kustīgie Hamburgas gaiļi. Viņiem pie kājām lieli pieši, un Eduards teic, ka tie jānogriež, citādi būs sapārošanas problēmas.
Gaiļa dziesmas dēļ
Liels gailis ar milzīgu sarkanu seksti man ir pārsteigums. Krievu šķirnes — Jurlavskij golosistij jeb Jurlavas dziedātājs. Stāsta, ka agrāk Krievijā vīri sacentušies, kura gailis ilgāk dzied. Garākā dziesma ilgusi līdz pat piecpadsmit sekundēm. Gaiļus iekāroja kaimiņi, zaga putnus vai viņu olas. Trīs Kučinas jubilejas šķirnes vistas gan spiestas iztikt bez sava vadoņa. Vismazākā vista šajā barā ir trīs gadus vecā “japāniete”. Arī viņa dzīvo bez sava gaiļa, tāpēc olu nesagaidīt.
Medību fazāni, kuri mīt nošķirti no pārējiem putniem, esot īpatnēja rakstura. Tēviņi bieži vien tikai viņiem zināmu iemeslu dēļ noknābā savas dzīvesdraudzenes. Bet, kamēr dzīvo draudzīgi, viņas dēj bālganzilpelēkas olas.
Brokastis ap
pusdienlaiku
Ja mājās tik daudz dažādu putnu, vai Lieldienās olas nekrāso, priecājas par to dabīgajām krāsām? Tā gan neesot, jo, piemēram, itāliešu šķirnes vistas, kuras pašas ir visdažādākajās krāsas, arī ražīgas dējējas, bet dēļ tikai baltas olas. Tālajos Hruščova laikos vai katrā sētā bija pa baltai Leghornas šķirnes vistai, kuras arī dēja baltas olas. Bet ar laiku no šīs šķirnes atteicās, jo kam lauku sētā vajadzīgs tāds “balts karogs”, kurš pa gabalu labi saskatāms lapsai vai vanagam. Araukāna vistu zilganzaļās un paipalu raibās olas gan nekrāso.
Kādas bija Lieldienas Eduarda bērnībā? Kad viņam bija seši gadi, vistu mājās nebija daudz. Bet tik, cik olu kūtī salasīts, no rīta izvārītas, kopā ar pīrāgiem vestas uz baznīcu svētīt. Pirms tam brokastis nedrīkstēja ēst. Dzīvoja Seces pusē, bet svētku rīta dievkalpojumu apmeklēja ne tikai šejienes, bet citkārt arī Jaunjelgavas baznīcā. Tāpēc gadījies, ka Lieldienu brokastis ēstas tik ap pusdienlaiku, kad pārbraukuši no mājās.
