Pansionāts. Kāds, dzirdot šo vārdu, smagi nopūšas, bet citam pansionāts ir nesasniedzama sapņu vieta, kur varētu vadīt mierīgas vecumdienas. Ne tikai vientuļie vecļaudis, bet arī tie, kuriem ir tuvinieki — bērni, mazbērni, dažkārt spiesti meklēt patvērumu svešā pajumtē.
Vēlas uz pansionātu
Neviena roze nav bez ērkšķiem, neviena dzīve — ideāla, taisna kā gluds ceļš. Arī mūsu lasītāja Māra (vārds mainīts — aut.) dzīves otrajā pusē nonākusi pretrunīgā situācijā. Ar savu sāpi mūsu lasītāja vērsās redakcijā. Viņa izlasījusi “Staburagā”, ka Iršos atvērta pansija, un ļoti gribētu tur dzīvot. Taču viņas vēlmi noraidīja, jo viņa nav vientuļa.
Bērni un mazbērni ir, bet sadzīvot un mitināties vienā mājā ar viņiem Māra nespēj. Kāpēc izveidojusies šāda situācija? Visticamāk, atbildīgi ir visi konfliktā iesaistītie, taču vainīgā meklēšana neko neatrisinās. Tā kā Māra nemitīgos strīdus un ķīviņus mājās vairs nevarēja izturēt, viņa sāka meklēt iespēju iekārtoties pansionātā. Taču izrādījās, ka tas nav tik vienkārši. Māra saņem pensiju, par sevi spēj parūpēties, un viņai ir bērni, kuriem par viņu jāgādā. Māras pensija nav pietiekami liela, lai samaksātu par dzīvošanu pansionātā. Tā kā viņai ir bērni, trūkstošā summa, ja māte vēlas dzīvot pansionātā, būtu jāmaksā viņiem. Diemžēl ģimenē neviens algotu darbu nestrādā.
Pie psihologa jāiet visiem
“Pansionātā vai pansijā nevar iekārtoties, ja vienīgais iemesls ir tas, ka cilvēks to grib,” skaidro Baiba Tālmane, Kokneses novada sociālā dienesta vadītāja. “Tas ir maksas pakalpojums, kas paredzēts cilvēkiem, kuri paši vairs nespēj par sevi parūpēties, kam nepietiek ar aprūpi mājās un ir vajadzīga diennakts uzraudzība. Šajā gadījumā ir citādi. Mārai nav vajadzīga diennakts aprūpe. Arī bērni neatsakās aprūpēt, ir pajumte, ēdiens. Pēc personas funkcionālo spēju novērtēšanas aprūpes pakalpojums nav nepieciešams, tās vienkārši ir ģimenes nesaskaņas.”
Māras kundze domas mainījusi vairākkārt — nule savu lūgumu dot iespēju dzīvot pansionātā atsaukusi, pēc pāris dienām pārdomājusi, un atkal domā par došanos uz pansionātu. Baiba Tālmane ieteikusi ģimenei apmeklēt psihologu. “Pie psihologa jāiet visiem — gan Mārai, gan pārējiem ģimenes locekļiem, diemžēl Māra atteicās,” stāsta sociālā dienesta vadītāja.
“Katram jāspēj panākt soli pretī, ja cilvēks atceras tikai slikto, tad, protams, grūti veidot normālas attiecības. Jāmēģina atminēties labās lietas, jo tādas kādreiz noteikti bija. Sarunā nevar dominēt tikai apvainojumi.”
Netīkama
tendence
Sociālā dienesta darbinieki problēmas palīdzēs risināt, taču ar tām tikt galā jāvēlas pašiem iesaistītajiem, jo tikai viņu vainas dēļ radusies šāda situācija. Baiba Tālmane stāsta, ka, tiekoties ministrijā ar kolēģiem, runāts arī par to, ka sabiedrībā šobrīd veidojas tendence — ļoti bieži vecāki nerūpējas par bērniem, un pieaugušie bērni neuzņemas atbildību par vecajiem ve-
cākiem. “Sabiedrībā un ģimenē ir būtiski kopt un uzturēt attiecības,” saka Baiba Tālmane. “Tas nav viegli — katram ir savs raksturs, bet sadzīvot ir jāmācās. Tāpēc ir psihologi, kam lūgt padomu, ar ko runāt, saņemt ieteikumu, kā labāk rīkoties kādā konkrētā situācijā.” Šogad Kokneses novada sociālajā dienestā izveidoja jaunu amata vienību, un iedzīvotāji var saņemt bezmaksas psihologa konsultācijas. Psihologs Koknesē pieņem ģimenes atbalsta dienas centrā pirmdienās un otrdienās.
***
Situācijā, kāda izveidojusies, nav viena vainīgā. Sadzīvošanas atslēga ir sarežģīta un tajā pašā laikā bezgala vienkārša — tā ir mīlestība. Vieglāk ir nosodīt nekā saprast. Vieglāk ir pateikt ļaunu vārdu, pārmest, nevis noklusēt. Tikai mīlēt un vēlēt labu — tas ir tik sarežģīti.
