— Vai ievērojat kādu Pūpolsvētdienas tradīciju?
Gaida
Mazzalvē
— Īpaši nē. Pūpolus vāzē gan vienmēr ieliekam un atbilstoši ticējumam šajā dienā vārām zirņus.
Pēteris
Skrobovs
no Skrīveriem
— Jau desmit gadu esmu pensijā, dzīvoju kopā ar sievu. Mēs vienmēr laikus nopērkam pūpolus, ar ko svētdienas rītā viens otru ieperam, sakot — apaļš kā pūpols, vesels kā rutks! Galdā liekam pākšaugus, kā tas latviešiem ir pieņemts.
Antra,
pļaviņiete
— Ik gadu šīs dienas rītā ar pūpolzariem ieperam viens otru. Pūpolzarus vakarā nočiepju kaimiņu dārzā. Kad biju maza, vecāki mūs pēra ar pūpoliem un skaitīja: apaļš kā pūpols, vesels kā rutks, veselība iekšā, slimība ārā! Pēc šīs dienas ar milzīgu nepacietību gaidīju Lieldienas.
Zenta,
aizkraukliete
— Dažreiz, ne katru gadu. Ja pūpoli gadās mājās, tad blēņodamies ieperam viens otru. Kādreiz bērnībā gan vecāki mūs, bērnus, ik gadu šajā dienā ar pūpoliem pēra.
Andrejs
Krūmiņš
Koknesē
— Jā, vienmēr ar pūpoliem ieperu gan bērnus, gan mazbērnus. Pēc tam pūpolu slotiņas paglabājam, jo tās mājās nes svētību.
Aleksandrs
no Skrīveriem
— Nē, neatceros arī, ka bērnībā būtu īpaši kaut ko darījuši.
Mārīte
Bebros
— Ik gadu jau iepriekšējā vakarā sagādāju pūpolus, lai no rīta varētu iepērt bērnus, tagad arī mazbērnus. Aug apaļi kā pūpoli, un veselība tiešām ir laba!
