Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Neretas vidusskolas konkursā “Zeltene 1990” uzvarēja 9. klases skolniece Arta Slavinska, un par viņas panākumiem tolaik rakstīja arī “Staburags”. Uzvara šādā konkursā tolaik simbolizēja meitenes tikumu, čaklumu, erudīciju, bija apliecinājums — kārtīgai “zeltenei” neviens darbiņš nav par grūtu.
Kā Artai Slavinskai — Inbergai klājas šodien? Vai skolas laikā gūtās prasmes dzīvē noderējušas? No 2004. gada Arta ir licencēta gaisa balonu pilote un darbojas sporta klubā “99 gaisa baloni”. Viņas vaļasprieks jau kļuvis par dzīvesveidu. Vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Sirdī lauku meitene
— Kādu profesiju apguvi pēc vidusskolas beigšanas un ar ko nodarbojies tagad?
— Studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē mājturības specialitātē droši vien bija loģisks turpinājums “Zeltenes” konkursam. 1997. gadā ieguvu bakalaura grādu pedagoģijā. Latvijas Universitātē esmu ieguvusi arī otrā līmeņa augstāko izglītību Ekonomikas un vadības fakultātē 2003. gadā.
Pirms četriem gadiem nodibināju savu uzņēmumu, sniedzu grāmatvedības un revīzijas pakalpojumus. Ikdienas gaitas šobrīd lielākoties pakārtoju pusotru gadu vecajam dēliņam Remam.
— Vai esi kļuvusi par īstu rīdzinieci?
— Kopš Neretas vidusskolas beigšanas faktiski esmu rīdziniece, bet sirdī — joprojām lauku meitene. Nevaru iejusties pilsētas akmeņos un dzīvot, neparušinot puķudobes, neparavējot kartupeļu vagas. Lauku trūkumu spēcīgi jūtu pēdējos divus gadus, kad uz Neretu dodos galvenokārt tāpēc, lai apciemotu mammu Ķesteru kapos.
Jādejo arī valsis
— Kādas ir atmiņas par konkursu?
— Lente ar uzrakstu “Zeltene — 90” un konkursā veicamo uzdevumu saraksts ir starp tām nedaudzajām lietām, kas ir manā “Neretas lietu lādītē”. Konkursa balva — kristāla skolas zvans — joprojām gozējas goda vietā. “Zeltenes” galvasrotu jau drīz pēc konkursa aizdevu kādai līgavai kāzām, un tā nav atradusi atpakaļceļu pie manis. Manuprāt, tas nav sliktākais veids, kā to pazaudēt.
— Ko tolaik meitenēm pusaudzes vecumā vajadzēja prast?
— Gatavojoties intervijai, pārskatīju konkursa uzdevumus: modelēšana, rokdarbi, vajadzēja prast pastāstīt, kas ir knipelēšana, kāds izšuvums raksturīgs Zemgales tautastērpa kreklam. Uzdevumā “Vai pazīsti?” pēc taustes, smaržas, garšas vajadzēja noteikt iesaiņotus pārtikas produktus. Erudītu konkurss, dažādi ekspresjautājumi un uzdevums “Iz senām dienām”, piemēram, vajadzēja pastāstīt, kā pēc latviešu tradīcijām svin Jāņus. Tad vēl bija jāsagatavo arī mājasdarbi — jāprot uzklāt svētku galdu dažādām viesībām, izvēlēties traukus, sagatavot atbilstošu ēdienkarti un noformēt galda klājumu. Vēl konkursā vērtēja oriģinālo tērpu, bet nodejot valsi tolaik bija pats par sevi saprotams. Oi, oi! Un ar to visu es tiku galā? Pēc studijām augstskolā tas ir pašsaprotami, bet toreiz, būdama 9. klases skolniece?
Latviskā
dzīvesziņa
— Kurš bija lielākais palīgs, gatavojoties konkursam?
— Katrā ziņā mans sasniegums konkursā ir liels mammas nopelns. Viņa atrada laiku starp mājas soli un kolhoza labklājības celšanu ierādīt man dažādus darbiņus. Mamma nekad neteica “nē” maniem mēģinājumiem iemācīties kaut ko jaunu. Savs ieguldījums ir arī skolotājiem.
— Kā vērtē to, kas bija jāprot konkursā, un kādas vērtības meitenēm ir mūsdienās?
— Manuprāt, pirms divdesmit gadiem šīs prasmes un iemaņas piemita katrai meitenei, jo tolaik 21. gadsimts ar savu kosmopolītisko globalizāciju un “visu var nopirkt” ideoloģiju vēl tikai tuvojās. Šodien bieži no meitenēm nākas dzirdēt skaļi deklarēto — man to mājturību nevajag! Ne jau par noadīto zeķu pāri vai tautastērpa brunču rakstu ir runa, bet par latvisko dzīvesziņu un darba mīlestību, par prasmi atšķirt būtisko no mazāk svarīgā, kā mūsdienās arvien vairāk pietrūkst. Ne reizi neesmu nožēlojusi iegūto rokdarbu, mākslas teorijas un prakses bagāžu. Tā ļoti noder ikdienā.
Lidošana —
dzīvesveids
— Pastāsti, kā sāki aizrauties ar gaisa baloniem!
— Pavisam nejauša tikšanās 2000. gadā ir pāraugusi nopietnā laika pavadīšanā jeb dzīvesveidā. Sākumā man nebija mērķa kļūt par piloti, darbojos gaisa balona komandā, kas nav mazāk interesanti kā pati gaisa balona vadīšana. Bet… slikts ir tas karavīrs, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Tāpēc no 2004. gada esmu licencēta gaisa balonu pilote. 2005. un 2006. gadā, iedarbojoties iesācēja veiksmes likumam, ieguvu trešo vietu Latvijas meistarsacīkstēs gaisa balonu sportā. Kopš 2006. gada darbojos sporta klubā “99 gaisa baloni”. 2007. gadā piedalījos Eiropas čempionātā gaisa balonu sportā Vācijā, Magdeburgā, un sasniedzu personīgo lidojuma augstuma rekordu — 9000 pēdu. Gaisa baloni man ir devuši iespēju no putna lidojuma skatīt Lietuvu, Poliju, Vāciju, Šveices Alpus, Zviedriju un Spāniju.
— Kādi laikapstākļi ir labvēlīgi lidojumam?
— Meteoroloģisko apstākļu un lidojuma drošības dēļ ar gaisa baloniem lido tikai divas trīs stundas pēc saullēkta vai apmēram divas stundas pirms saulrieta. Lidojumam neder ne migla, ne nokrišņi, ne vējš, kas stiprāks par pieciem metriem sekundē. Gaisa balons lido turp, kur to nes vējš. Tikai mainot augstumu, var meklēt vēja virziena maiņu un citu ātrumu. Tāpēc iepriekš paredzēt precīzu vietu, kur balons piezemēsies, ir grūti. Jāņem vērā, ka iecerēto pļavu var šķērsot elektrolīnija vai tur ganīsies govis, kas topogrāfiskajā kartē, pēc kā galvenokārt vadās piloti, netiek atzīmēts.
Somā lūpukrāsa
— Kas palīdz pilotam? Vai tas ir komandas darbs?
— Karstā gaisa balons ietilpst gaisa kuģu kategorijā — vieglāks par gaisu. Komplekts, ar kuru es lidoju, sver apmēram 200 kilogramu, bet smagumu celšanai un velšanai domāta komanda. Pilotam ir vajadzīgi vismaz divi trīs palīgi, kuri sagatavo balonu lidojumam un saliek atkal piekabē transportēšanai pēc lidojuma. Tāpat gaisa balonam lidojuma laikā jāseko līdzi automašīnā, jo, lidojot pa vējam, nevar atgriezties starta vietā.
— Vai, izvēloties šo dzīvesveidu, tas nozīmē, ka esi drosmīga un tev patīk izaicinājumi?
— Ir nācies uzklausīt aizspriedumus, ka gaisa balona vadīšana nav sievietei piemērota nodarbe. Esmu pie tā pieradusi. Tehniski nav lielas atšķirības, vai gaisa balona pilots ir sieviete vai vīrietis, ja nu vienīgi manā pilotes somā papildus vēl ir lūpukrāsa. Viss pārējais — teorētiskās mācības un praktiskie lidojumi — pēc Civilās aviācijas aģentūras apstiprinātas mācību programmas ir vienāds gan sievietēm, gan vīriešiem. Tāpat kā atbildība par cilvēku dzīvībām visur ir vienādi smaga.
Nevienam nekas nav jāpierāda
— Kādas, tavuprāt, ir sievietes priekšrocības, vadot gaisa balonu?
— Manuprāt, sievietei pilotei vairāk darbojas intuīcija lidojuma plānošanā, izsverot visus “par” un “pret”, novērtējot laikapstākļus, laika prognozes, iespējamo lidojuma maršrutu, lai pēc skaista lidojuma izdotos arī skaista piezemēšanās. Vismaz es tā noteikti daru, lieki neriskējot. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Dodu priekšroku piedzīvot situāciju, kad, esot uz zemes, vēlos — kaut es būtu gaisā, nevis būt gaisā un vēlēties — kaut es būtu uz zemes. Īpaši tagad, kad aug dēls, mana piesardzība ir kļuvusi vēl lielāka, bet domāju, ka tā nav sliktākā gaisa balona pilota īpašība.
— Pastāsti par izjūtām, ko gūsti lidojumos, jo daudzi lasītāji gaisa balonu ir redzējuši tikai augstu virs galvas…
— Agrie rīti un vēlie vakari, neapzināti paceltais acu skatiens koku galotnēs, karogu mastos vai skursteņu dūmos, lai noteiktu vēja virzienu un ātrumu, konstatētu sev par prieku — ir vai nav lidojumam labs laiks, piešķir dienai spilgtākas krāsas un citu garšu. Un tad vēl dabas raksti, ko var redzēt lidojuma laikā — tādi līniju ritmi un krāsu kompozīcijas, ka… to nevar izstāstīt, tas ir jāredz! Turklāt gaisa balons ir vienīgais gaisa kuģis, ar kuru var lidot ļoti zemu, aizskarot koku galotnes vai rudzu lauka vārpas. Nav divu vienādu lidojumu! Katrā ir citas krāsas dabā, ir arvien jauni cilvēki. Pats lidojums pilotam ir nemitīga situācijas analīze. Pēc lidojuma ir gandarījums, kuru paspilgtina pasažieru smaids un sajūta, ka viņi joprojām staigā gabaliņu virs zemes.
Ja bijusi grūta darba nedēļa, tad pēc sestdienas rīta lidojuma pārņem patīkams miers un atslābums. Precizitāte un savlaicīgums, ko prasa ikdienas darbs, lidojuma neparedzamība, ko ietekmē laika apstākļi, un neiespējamība to ielikt rāmjos veido manī līdzsvaru. Tāpēc lidoju. Un parauju sev līdzi citus.
