Ar laikrakstu notiek tāpat kā ar cilvēku — laika ritums tajā ievelk gadu rievas, maina izskatu un saturu. Vienīgi tas nekad nekļūst vecs, jo vēsta par jauno. Pāršķirstot pirmos “Komunisma Uzvaras” komplektus, nemaz neticas, ka reiz bija laiks, kad linotipists tekstu izlēja svina rindiņās un virsrakstus metieris ar rokām salika pa burtiņam. Pēc vairākiem gadiem avīzes makets jau tapa uz krītpapīra, vēlāk — “uz filmas” jeb no apdrukātiem līmplēves gabaliem. Un tikai datoru ērā viss notiek it kā vienkārši un viegli. Šo poligrāfijas tehniku attīstības procesu 45 gados ir piedzīvojusi arī padomju laika “Komunisma Uzvara” un valstiskās neatkarības atjaunošanas liecinieks “Staburags”.
Tas par formu. Bet vēl jau ir saturs, tik atšķirīgs laikraksta pirmsākumos un mūsdienās. Un saturu vienmēr ir veidojuši un veidos cilvēki. Pirms pieciem gadiem, laikraksta 40 gadu jubilejā, jau rakstīju: var mainīties un fantastiski attīstīties tehnika, bet bez cilvēka, viņa talanta un domu lidojuma nebūs nekā. Aizvadītajos 45 gados redakcijai ir veicies — mums vienmēr izdevies atrast talantīgus cilvēkus, kuri laika gaitā izveidojušies par radošiem žurnālistiem. Lasītāji par to ir varējuši pārliecināties laikraksta slejās.
Mūsdienu pasaulē daudz diskutē par to, vai drukātajiem medijiem ir nākotne. Dažās valstīs pa kādam gadsimtu vecam laikrakstam pat slēdz, tomēr pēc laika to izdošanu atkal atjauno, jo lasītāji pieprasa. Piederu pie tiem, kuri ir pārliecināti: drukātā prese būs vienmēr, lai cik plaša būtu virtuālo mediju izplatība. Sabiedrība ir tik daudzveidīga, ka tajā vienmēr būs daļa cilvēku, kuriem vajadzēs šo īpašo informācijas ieguves veidu — ar redzi, tausti un pat tipogrāfijas krāsas smaržu. Varbūt laikraksts kādreiz būs ekskluzīva prece, ko ne katrs varēs atļauties nopirkt, bet mediju piedāvājumā tas noteikti būs.
Laika gaitā mainījusies arī mūsu saziņa ar lasītājiem. No daudziem desmitiem vēstuļu mēnesī laikraksta izdošanas pirmajos gados līdz dažiem sūtījumiem šobrīd. Tas gan nenozīmē, ka mums un lasītājiem vairs nav savstarpējās atgriezeniskās saiknes. Cilvēki vienkārši ir kļuvuši slinki rakstītāji, labāk piezvana vai “iemet” vēstulīti elektroniskajā pastā. Tā ir arī ātrāk un operatīvāk. Fotogrāfijas varam saņemt tūlīt pēc notikuma fiksēšanas, un interneta lietotāji tās tūdaļ ierauga mūsu portālā www.staburags.lv. Pirms pieciem gadiem šajā laikā mēs vēl tikai gatavojāmies atvērt savu portālu, bet nu jau bez tā vairs nav iedomājama mūsu un jūsu ikdiena.
Ir tomēr lietas, ko virtuālajā tīmeklī gribētos iznīdēt. Te es domāju anonīmos komentārus — pārsvarā negatīvus, žultainus, nievājošus. It kā vairs neprastu par cilvēkiem, norisēm pateikt ko labu, paslavēt, paust sajūsmu. Komentāros mēs reizēm rokamies kā miskastē, lai atrastu tur mēslos apraktas pērles — pozitīvo, skaisto, vismaz lietderīgo viedokli.
Mūsu darba galaprodukts pamazām veido vēsturisku foliantu bibliotēku. Katru gadu izdotie laikraksta numuri tiek iesieti lielizmēra grāmatā. Šīs grāmatas — no pavisam plānām pirmajos avīzes izdošanas gados līdz rokās grūti noturamiem bieziem sējumiem — ir vērtīgākais, kas mums pieder. Lai arī paralēli veidojam katra numura elektronisko versiju CD formātā, nekas nevar būt labāks par iespēju atšķirt kādreiz tipogrāfijā iespiestu eksemplāru. Tā ir drukātās preses priekšrocība gan rakstu autoriem, to varoņiem, gan dažādu retrospektīvu pētījumu veidotājiem — atrast publikāciju, nokopēt to un, ja nepieciešams, saglabāt.
Kāda paziņa man bieži jautā — kā mēs atrodam tēmas, cilvēkus, notikumus, par ko rakstīt? Vai tiešām mums to nepietrūkst? Tēmas un notikumi pie mums, var teikt, nonāk paši, cilvēkus atrodam — nejauši un arī īpaši meklējot. Nekad nebūs tā, ka uzrakstīts būs par visiem — pat 100 gados to nav iespējams izdarīt. Mēs varam atgriezties vienā un tajā pašā vietā, bet nekad tajā viss nebūs tā, kā iepriekš. Un apraksta cienīgs ir pat dzimtas aizsācēja iestādīts koks, ja tas nodzīvojis ilgu mūžu un pieredzējis, kā paaudzes nomaina cita citu. Žurnālistam tikai jāprot ieraudzīt, izzināt, iedomāties.
Reģionu laikrakstos strādājošie žurnālisti ļoti reti saņem gan profesionālos, gan valsts apbalvojumus, lai gan daudzi no viņiem šai stresa pārbagātajai profesijai atdod visu darba mūžu. Raksta par cilvēkiem līdzās, cīnās ar nebūšanām, palīdz iedzīvotājiem panākt taisnības uzvaru, pārdzīvo līdz ar savu rakstu varoņiem. Manuprāt, paveic pat vairāk kā deputāti vai ierēdņi, tomēr nav īsti novērtēti.
Šodien, brīdi pirms jubilejas, vēlos pateikties visiem, kuri 45 gadu laikā ir strādājuši “Komunisma Uzvarā” un “Staburagā” un palīdzējuši veidot vietējo laikrakstu vispusīgāku, kvalitatīvāku, emocijām bagātāku. Viens ar talantu ir apveltīts vairāk, cits — mazāk, bet pārējais ir atkarīgs no darba. Ikdienišķa, nogurdinoša un reizēm mokoša, jo jāraksta arī tad, kad iedvesmas mūza pie loga neklauvē. Tomēr tieši mums, žurnālistiem, ir lemts gandarījums, kāda varbūt pietrūkst citās profesijās. Tā ir jūsu, lasītāju, pārsvarā personiski nepazīstamu cilvēku, atzinība, novērtējums, uzticēšanās. To jūs pierādāt, abonējot un pērkot mūsu laikrakstu. Jau 45 gadus. Paldies jums par to!
