Faina un Uldis Priednieki Aizkrauklē sāka dzīvot jau tad, kad rajona laikraksts vēl nebija izveidots. Nebija arī redakcijas un pilsētas — tikai Spīdolas ielas mājas un kotedžas Daugavas ielā, kurās dzīvoja Pļaviņu HES vadošie darbinieki.
Stafeti aizsāk tēvs
“Sākumā uz darbu toreizējā Stučkā braucu no Pļaviņām, bet vēlāk mūsu ģimenei piešķīra dzīvokli kotedžā, jo biju HES inženieris,” atceras Uldis Priednieks.
“Tagadējās Aizkraukles vietā bija krūmi un mežs, bet tur, kur tagad ir daudzdzīvokļu mājas, kādreiz tecinājām bērzu sulas. Pilsēta ir izaugusi mūsu acu priekšā, te uzcēlām arī paši savu māju. Mums te dzīvot ļoti patīk.”
Pirmo laikraksta “Komunisma Uzvara” numuru izdeva tikai četru lappušu apjomā, un tāds tas bija ilgus gadus. Laikraksta eksemplārs maksāja divas kapeikas, bet abonēt mēnesim to varēja par 19 kapeikām. Avīzi sākumā izdeva trešdienās, piektdienās un svētdienās.
“Mūsu ģimenē liels lasītājs bija mans tēvs Jānis, viņš aizraujošu grāmatu varēja izlasīt vienā dienā, interesējās par dzeju, un arī pats dvēselē bija dzejnieks. Sienasavīzēm viņš rakstīja rīmes. Tēvs abonēja “Cīņu”, “Karogu” un uzskatīja, ka vietējās ziņas ir jāzina, tādēļ abonēja arī vietējo laikrakstu. Vēlāk abonēšanas stafeti pārņēmām no viņa. Ģimenē vietējo avīzi lasījām mēs visi,” stāsta Uldis Priednieks. “Tas, ka avīzē bija slavinoši raksti par komunistiem, komjauniešiem un sociālistisko sacensību, netraucēja — uzzinājām visas svarīgākās ziņas, faktus, bija publikācijas par saimnieciskām lietām. Žurnālisti daudz rakstīja par HES, kur strādājām abi ar sievu. Pirmais redaktors Kazimirs Daņiļevičs rūpējās, lai avīze būtu labā līmenī.”
Aizkustina
dzīvesstāsti
“Neatkarības gados laikraksts kļuva daudz interesantāks, daudzpusīgāks un biezāks, tajā var gūt plašu informāciju par notikumiem ne tikai Aizkrauklē, bet visa bijušā rajona teritorijā. Tagad laikraksts ir vēl labāks. Pat grūti ieteikt, ko vajadzētu mainīt. Varbūt vēl vairāk rakstīt par labiem, strādīgiem cilvēkiem, kuri paveic labus darbus un lielas lietas, rādīt, kā viņi sasniedz iecerēto. Izlasām visu, kas mūs interesē. Ir jomas, kas mūs nesaista, un tādus rakstus nelasām, bet citiem tie ir vajadzīgi — laikrakstam ir jābūt daudzpusīgam, un savu gaumi un intereses jau nevienam nevar uzspiest. Arī mums ar sievu interesē atšķirīgas tēmas. Tomēr abiem nepatīk noziegumi, “šausmenes”, bet citiem tāda informācija ir vajadzīga. Padomju laikos par noziegumiem gan tikpat kā nerakstīja, tomēr tie notika. Visvairāk mums patīk lasīt vienkāršo cilvēku dzīvesstāstus, piemēram, par lauku māmulīti, kura kopj govis un par dzīvi nežēlojas. Tādi dzīvesstāsti ir aizkustinoši un citiem pamācoši — cilvēks laukos var iztikt bez pabalstiem, ja ir čakls un strādīgs. Mums patīk lasīt ceļojumu aprakstus, jo arī paši daudz esam ceļojuši. Interesantas ir Izabellas humoreskas — cilvēki, tās lasot, redz sevi kā spogulī.”
Palicis
vienīgais
Kādreiz Priednieku ģimene abonēja daudz laikrakstu un žurnālu gan latviešu, gan krievu valodā, jo Faina ir krieviete. “Viņu satiku Sibīrijā, kad biju tur izsūtījumā,” atklāj Uldis Priednieks. “Sieva man ir ļoti laba, ar īstu krievietes dvēseli.”
Faina iemācījās latviski un “Staburagu” lasa joprojām, savukārt Uldis kādreiz daudz lasīja arī krievu izdevumus. “Latvijā Atmodas idejas aizsāka “Padomju Jaunatne”, bet no krievu laikrakstiem tā bija “Ļiteraturnaja Gazeta”, tajā bija daudz labu, drosmīgu rakstu.
Taču deviņdesmitajos gados, kad kļuvām neatkarīgi, krievu avīzes vairs tik viegli nebija nopērkamas, tādēļ no tām atteicāmies,” stāsta Priednieka kungs. “Kad no laikraksta “Diena” aizgāja redaktore Sarmīte Ēlerte, pārtraucām pasūtīt arī to. Tagad abonējam vienīgi “Staburagu”. Taupības dēļ tā droši vien dara daudzās mājās. “Staburags” to ņem vērā un cenšas dot pārskatu arī par politiskajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Uzskatu, ka tagadējā redaktore Silvija Piļka ir laba redaktore, ar lielu pieredzi, vai gan citādi laikraksts būtu tik interesants. Man patīk lasīt viņas analītiskos viedokļus un rakstus par politiskajām norisēm, notikumiem. Atceros arī laiku, kad mēs, komanda no toreizējās Stučkas, stafetes skrējienā devāmies uz Brestu. Tur vajadzēja nokļūt nedēļas laikā, līdz Uzvaras svētkiem 9. maijā, un viņa, toreiz vēl jauna žurnāliste, devās mums līdzi.”
Iedvest ticību sev
Jautāts, vai internets nākotnē izkonkurēs avīzes, Priednieku pāris atbild noliedzoši. “Internetā lasām “Latvijas Avīzi”, uzzinām visu aktuālāko informāciju par notikumiem Latvijā un pasaulē, tomēr domājam, ka internets laikrakstus neizkonkurēs, vismaz reģionu avīzes pastāvēs un būs vajadzīgas — ir tik patīkami paņemt rokās drukāto avīzi!” viņi saka.
“Jubilejā “Staburagam” novēlam turēties vēl 45 gadus un ilgāk, būt mūsdienīgam laikrakstam. Ar rakstiem, dzīvesstāstu piemēriem uzmundrināt lasītājus, iedvest viņiem ticību saviem spēkiem — lai katrs cīnās ar apstākļiem, grūtībām. Ļoti gribētu, lai visvairāk par sevi cīnītos jaunie cilvēki un no Latvijas projām nebrauktu.”
