Man tāds pūpolmīksts garastāvoklis. Visu laiku bija kaut kāda dīvaina sajūta — nu, kaut kam jābūt, nevar taču pavasaris kā aizmidzis sākties. Un ir ar’! Kā tajā dziesmā: “Trīs vīri kādreiz cēlās…”.
Andris, Aivars un Ainārs jeb, īsāk sakot, A kubā atkal ir augšāmcēlušies. Laikam jau tomēr veci kļūst. Cits viņu vietā uz randiņu ar meitenēm būtu aizskrējis, bet viņi — nē! Tiekas, lai kaltu jaunus plānus. Viņi politikā laikam ir neiznīcināmi kā blaktis senlatviešu gultā. Turklāt Ainārs tagad grib draudzēties ar Repši, bet vai tad suns ar kaķi var būt īsti draugi? Man šķiet, šovasar garlaicīgi nebūs. Ainārs ap rudeni pat sola jaunu valdību, kura visu sakārtos pa plauktiņiem. Man tikai viens nav skaidrs — savulaik taču viņiem bija tāda iespēja, ko tad dusēja? Bet tagad visi trīs ir kā pamestas brūtes, kuras grib atgūt zaudēto brūtgānu. Taču ne vienmēr tas izdodas!
