(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 23. marta numurā.)
Kā saule lec no jūras
Rīkojot otro braucienu, neņēmām vērā teicienu — nekad pēdējo brīdi neatliec uz pēdējo. Proti, mums izdevās noīrēt “Peugeot 307” kabrioletu par lielisku cenu —
70 eiro par diennakti, netika prasīta ne drošības nauda, ne vecums, vienīgais noteikums — esiet uzmanīgi.
Agri no rīta devāmies skatīties, kā saule lec no jūras (pretēji Latvijai, kur saule riet jūrā — aut.) un ceļas augstāk par kalniem. Iebraucot Elundā, saule jau bija parādījusies pie apvāršņa. Braucām augstāk kalnos. Šķita, ka ceļamies debesīs kopā ar sauli: mēs braucam augšā kalnā, bet saule lec!
Iemaldījāmies nabadzīgos Krētas ciematos. Lūk, tā ir īstā Krēta! Vietas nosaukums — Vrouchas. Šauras ieliņas, baltas mājiņas, kas izskatās kā pamestas, šur tur kāds auto vai ēzelītis. Agrā rītā pie māju durvīm sēž vecie grieķi, tērpušies raksturīgajās melnajās drēbēs. Tā ir tūristu neskartā Krēta.
Otrajā dienā sekoja plezīra brauciens. Laisku tūristu vizināšanās, kur acis rāda — vējš matos un jūra blakus.
Zemiene ar
vējdzirnavām fonā
Trešā brauciena rīts sākās ar frapes (grieķiem raksturīgā aukstā kafija ar ledu — aut.) baudīšanu. Izbraucām cauri Neapoli, kas ir kaut kas vidējs starp ciematu un pilsētu. Vieta klusa, pelēka un šķietami aizmirsta. Ceļš veda uz Lasiti zemieni, kas ir lielākā zemiene Krētā. Slavena ar daudzajām vējdzirnavām, kas attēlotas gandrīz uz katra suvenīra šajā reģionā, kā arī ar daudzajām alām. Brauciens apmēram pusotru stundu ilgs. Serpentīni, serpentīni… Vienmuļš ceļš. Tikai kalni. Piestājām kādā nomaļā ēstuvītē, nopirkām ūdeni un mājās ražotu olīveļļu. Te arī ēzelītis gaidīja savus nākamos klientus. Grieķiem raksturīgi ir zili krēsli, bet galdiņi parasti vērsti ar skatu uz kalniem.
Braucām tālāk. Ceļa malās grieķu onkulīši, rokas plātot, reklamēja savu olīveļļu. Pamanījām vējdzirnavas, tātad esam Lasiti. Te sajūtas divējādas — skaisti, tomēr nomāc vientulība un pamestība.
Ala, kurā dzimis Zevs
Pirmais apskates objekts — Zeva ala. Stāsta, ka tur pats Zevs esot piedzimis. Lai nokļūtu līdz alai, jākāpj augšā kādu kilometru. Saulīte cepina, ceļš nogurdinošs. Tomēr ātri to pieveicām. Ala veda lejup, tā ir stalaktītu un stalagmītu veidojums. Tā kā iepriekš esmu bijusi Postojnas alās Slovēnijā, kas ir milzīgas un ļoti, ļoti skaistas, šī tāda nešķita. Mani ceļabiedri gan bija patīkami pārsteigti.
Ticēt grieķiem vai navigatoram?
Nākamais galamērķis — Pirna, vieta, no kuras redzamas abas salas puses. Tā kā mums līdzi bija navigators, mēģinājām izšmaukt pa mazākiem ceļiem, lai ātrāk nokļūtu galamērķī. Meklējām ceļus, ko norādīja navigators. Neveiksmīgi. Apstājāmies ceļa malā, jautājām pavecai omītei taisnāko ceļu. Omīte aicināja uz kafiju, tomēr ceļu pateica nepareizi. Vēlāk mums kāds pastāstīja, ka nevar klausīties, ko saka vecie grieķi, jo bieži vien pasaka nepareizi. Vēlreiz paklausījām navigatoram un iebraucām milzīgā aizaugušā laukā, kurā noteikti varētu uzņemt šausmu filmas… Dažās vietās zāle bija līdz auto logiem. Apnika maldīties, tāpēc nācās braukt pa garāko ceļu.
Nonācām Pirnā, tomēr nu nekur nevarēja redzēt abas salas puses un abas jūras. Braucām vēl augstāk, līdz kalnā ieraudzījām mazu baltu baznīciņu. Beidzot bijām sasnieguši cerēto. Jā, te nu varēja redzēt, ka patiešām esam uz salas — redzamas abas salas puses un abas jūras: labajā pusē Lībijas jūra un lejā Irapetra, bet kreisajā — Krētas jūra. Diemžēl abas salas puses nevar iemūžināt vienā foto. Vējš gandrīz gāž no kājām nost.
Ķīnas rozes uz katra stūra
Domāju, ka nekad nebūtu spējusi iepazīt Krētu nedēļas vai divu laikā. Tas vienkārši nav iespējams. Man tas izdevās triju mēnešu laikā. Iepazinu divas jūras, gan akmeņainas, gan smilšainas pludmales, neskaitāmus bārus un kafejnīcas. Krētieši vienmēr ir smaidīgi un atsaucīgi, olīvkoki un Ķīnas rozes te aug uz katra stūra, un saule cepina nepārtraukti. Triju mēnešu laikā lietu sagaidīju tikai vienu reizi.
Ir dienas, kad Krēta netiek lutināta — pāri brāžas spēcīgs un karsts vējš no Āfrikas puses, arī saule citreiz pārlieku cepina. Apbrīnoju augus, kuri brīvā dabā aug bez apūdeņošanas sistēmām, un grieķu trako braukšanas stilu. Grieķi smēķē visur un vienmēr. Par spīti visam man ļoti patika. Braukšu vēl, jo palika tik daudz neapskatītu vietu un tik daudz neizdzertas frapes… Ceru, ka uzķērāt Krētas īpašo sajūtu!
