“Staburaga” redakcijā ar sūdzību vērsās Rīteru iedzīvotājs (vārds un uzvārds zināms), ka pastnieks Dzintars Miltiņš jau vairākas dienas nevar piegādāt avīzes, arī “Staburagu”, jo salūzusi automašīna. Ko darīt abonentiem, kuri naudu samaksājuši, bet pie lasāmā preses izdevuma netiek?
Pļaviņu pasta nodaļas piegādes punkta vadītāja Jolanta Tiltiņa apstiprina lasītāja teikto — pastniekam automašīna patiešām jau vairākas dienas ir salūzusi, un viņš to remontē: “Nav tā, ka Rīteru un Klintaines iedzīvotāji palikuši bez avīzēm, tās piegādātas ar nokavēšanos. Esam sazinājušies ar pastnieku, viņš remontē automašīnu un, tiklīdz braucamais būs kārtībā, izvadās sūtījumus, ceram, ka līdz dienas (piektdienas — aut.) beigām tas izdosies. Šorīt zvanījām uz Rīgu, lai risinātu radušos situāciju, taču tur neko nevar palīdzēt — pastnieka privātā automašīna, pašam jātiek galā.” Uzņēmuma rezerves automašīna, kas šobrīd lieti noderētu pastniekam Dzintaram, jau iedota Zasas pasta nodaļai.
Jāpilda līgumā noteiktais
“Latvijas pasta” darbinieces Mārītes Novickas pārziņā ir triju bijušo rajonu — Aizkraukles, Ogres un Jēkabpils — teritorija. Diemžēl bez saskaņošanas ar priekšniecību pat savu ieņemamo amatu viņa atteicās nosaukt. Par to, ka pastniekam salūzis auto, Novickas kundze jau bija informēta, taču nezināja, ka prese nav piegādāta. “Pieņemot darbā pastnieku, uzņēmums viņam piedāvā parakstīt līgumu par to, ka darbā izmantos savu personisko automašīnu un apņemas nodrošināt, lai tā ir labā tehniskā kārtībā. Pastniekam jautā arī par to, vai gadījumos, ja automašīna salūztu, būtu, kur aizņemties, lai varētu piegādāt preses izdevumus. Parasti pastnieki norāda radiniekus un draugus, no kuriem braucamo var aizņemties, arī šajā gadījumā pastniekam pašam šī problēma jāatrisina. “Latvijas pasts” apmaksā degvielu un automašīnas amortizācijas izdevumus, bet pastniekam jāgādā, lai abonentiem sūtījumus piegādātu laikus. Uz triju bijušo rajonu teritoriju mums ir divas rezerves automašīnas. Šobrīd tās jau iedotas pastniekiem, bet, ja vēl kāda automašīna būtu rezervē, to noteikti aizdotu šim pastniekam.”
Apnikuši solījumi
Sazinājos ar Dzintaru Miltiņu. Viņš par pastnieku strādā jau no 2009. gada, bet diemžēl 9. aprīlī būs viņa pēdējā darbadiena. “Apnikuši vadības solījumi. Šajā laikā esmu iepazinis vietējos cilvēkus, saradis ar viņiem, viņi mani gaida, īpaši gados vecāki ļaudis. Viņi pastnieku uztver ļoti personiski un manu aiziešanu no darba pārdzīvo. Esmu saņēmis vairākus zvanus, arī, aizvedot avīzes, cilvēki aicina palikt darbā un piegādāt viņiem pasta sūtījumus arī turpmāk. Vairāki iedzīvotāji ir pat vērsušies pie pasta vadības un stāstījuši par izveidojušos situāciju, bet bez panākumiem. Atbildība par to, ka iedzīvotāji laikus nesaņem sūtījumus un abonēto presi, būtu jāuzņemas arī uzņēmumam, bet vainīgs tik un tā palieku vienīgi es, pastnieks, jo problēma piegādāt presi ir man, ne vadībai. Mans braucamais, tātad pašam tas jāremontē, un, ja man nav naudas, pats esmu vainīgs,” sašutumu neslēpj Dzintars Miltiņš.
Servisam parādā
“Trešdien pēcpusdienā automašīnai “nojuka” dzinējs, to atvilka līdz mājai, jo biju palicis pusceļā. Arī šorīt pasta sūtījumi, avīzes un žurnāli palika sašķiroti pasta nodaļā uz galda — es nevaru tos nogādāt! Ar ko gan? Vairāki iedzīvotāji man ieteica — aizņemies no radiniekiem vai draugiem, bet kāpēc man tas jādara? Kāpēc man jālūdz kādam viņa personiskais auto, lai varētu izvadāt avīzes, kamēr Rīgā stāv desmitiem neizmantotu “Latvijas pasta” automašīnu, bet mums saka, ka tā nav. Meklēju rezerves detaļas un pats remontēju savu auto, jo servisā jau ir iekrājies parāds. Diendienā braucot pa sliktajiem ceļiem, regulāri kaut kas salūst, un braucamais atkal jāremontē, bet es tik daudz nepelnu!” stāsta Dzintars Miltiņš.
Tādu algu nav redzējis
Pastnieks Dzintars Miltiņš strādās tikai līdz Lieldienām. Tā kā pastniekam ceļā jādodas ar personisko automašīnu, kurai atvēlēta maza degvielas norma, un par automašīnas amortizāciju maksā vien dažus santīmus par kilometru, nav daudz pretendentu šai vakantajai vietai. “Esam izvietojuši sludinājumus ar aicinājumu pieteikties darbā, taču līdz šim par to interesējušies tikai divi cilvēki. Izbraucot pirmo loku, kas pastniekam jādara ik dienu, pretendentiem interese par darbu zuda. Ceļi ir slikti, izdangāti, daudzviet nav izbraucami. Cilvēki nevēlas lauzt savas personiskās automašīnas,” teic Jolanta Tiltiņa.
Dzintaram Miltiņam esot arī sakrāti vairāki preses izdevumi, kur lielos rakstos “Latvijas pasta” vadība stāsta par pastnieku labo atalgojumu un darbu. “Tik klaju nepatiesību nevaru pieņemt — tur pastnieku alga nosaukta tāda, kādu ne reizi neesmu saņēmis! Ja alga un darba apstākļi tiešām būtu tādi, kā viņi stāsta, tad es, iespējams, neietu prom no šī darba. Paliekot strādāt par pastnieku, dzīvošu sievai uz kakla,” sašutis teic pastnieks.
***
Skaidrs, ka “Latvijas pasta” vadība stingri ievēros līgumā norādīto, ka darbiniekiem jāpilda tas, ko, stājoties darbā, apņēmušies. Tomēr — kur paliek cilvēciskais faktors? Pastnieks vairs nespēj labot savu braucamo, jo tas slikto ceļu dēļ jādara regulāri, bet vainīgs, izrādās, ir vienīgi viņš. Ar zirgu vai velosipēdu tādas teritorijas, kādas šobrīd ir pastnieka pārziņā, neizbraukāsi. Un tā nu lauku cilvēks, samaksājis naudu par laikrakstu, to laikus nesaņem un paliek lielākais zaudētājs.
