Pagājusī vasara mani aizveda uz Krētas salu Grieķijā. Tie bija trīs saulaini vasaras mēneši. Dzīvoju Mirabello līča krastā mazā Elundas pilsētiņā, netālu no Agios Nikolaos, un 65 kilometrus no salas galvaspilsētas Heraklionas.
Elunda ir maza kalnu un ūdeņu ieskauta pilsētiņa Krētas ziemeļos. Tā ievilina sevī pamazām un ir uzticīga katram tās viesim. Mazā pilsētiņa ir kūrortviesnīcu un restorānu paradīze. Elunda ir prestiža, eleganta un moderna kūrortpilsēta, te līča krastā slejas desmitiem viesnīcu, to nosaukumos dominē Elundas vārds, kas turpinās ar Mare, Beach, Bay utt. Pilsētā bāri un restorāni ir cieši cits pie cita, tie cīnās par katru klientu.
Pludmalē romantikas nav
Cieši viens otram klāt noenkurojušies vairāki kuģi, kas gaida tūristus un ved viņus uz noslēpumaino un neapdzīvoto Spinalongas salu, kur kādreiz dzīvojuši lepras slimnieki, kā arī uz burvīgo Kolohitas līci un pludmali. Tā ir viena no skaistākajām pludmalēm Krētā — smilšaina, smilšaina. Dienā tā ir pilna kaitinošiem angļu vai krievu tūristiem, kuri uz pludmali plūst no kuģiem. Nav ne kripatiņas no privātuma vai romantikas, bet atnāciet šurp naktī! Mēs atnācām un satikām tumšu jūru, netālu šūpojās mazs zvejnieku kuģītis, pret krastu triecās silti viļņi, bet pludmalē gulēja trīs vai četri ceļotāji. Tā nu izpeldējāmies un reizē ar rīta saulīti pārnācām mājās. Elunda jau modās.
No kalna lejā jābrauc naktī
Uzbraucot augšā kalnā, Elundas pilsētu var redzēt visā košumā, arī varenās viesnīcas. Īpaši skaisti te ir naktī, kad viesnīcās iededz gaismas, izgaismo baseinus un ugunis no villām atspīd jūras ūdeņos. Tā varētu sēdēt un lūkoties visu nakti.
Pārbraucot kalna otrā pusē, paveras skats uz Agios Nikolaos pilsētu, kas ir viena no lielākajām pilsētām Krētā. Katru reizi, braucot lejā uz Agios Nikolaos, pieploku autobusa vai auto logiem un baudu skatus, pie manām kājām — pilsēta, jūra, netālu esošie kalni. Braucot no Agios Nikolaos uz Elundu agrā rītā vai naktī, esmu pārliecināta — šis ir viens no skaistākajiem ceļiem pasaulē.
Ērtāk noīrēt auto
Esot Krētā, kopā ar draugiem izbraucām trīs maršrutus. Ne gluži tipiskus tūristiem, bet jauniešu “kur acis rāda” maršrutus.
Pirmajam braucienam noīrējām trim dienām “Citroen C3”, bijām četri cilvēki. Auto īre trijām dienām izmaksāja 90 eiro, degviela — 75 eiro. Degviela Krētā maksā gandrīz 2 eiro par litru. Pašam te degviela nav jāpilda. Iebraucot degvielas uzpildes stacijā, atnāk darbinieks, pajautā, kāds daudzums nepieciešams, un iepilda to, samaksā naudu, un viss, pat no mašīnas nav jāizkāpj. Lielisks serviss.
Pirmais galapunkts bija Plakas ciemats piecu kilometru attālumā. Ciemats mazs, viena galvenā iela, restorāni, pludmale. Uzbraucot kalnā, apstājāmies. Ak, kas par skatu! No augšas var redzēt Spinalongas salu, mazo Plaku un mūsu Elundu.
Pāri jūrai —
Āfrika
Turpinājām ceļu uz Irapetru, pilsētu Krētas dienvidos. Grāmatā par Krētu vēstīts, ka Irapetra ir pilsēta, kas izvietota vistālāk Eiropas dienvidos. Pāri jūrai — Āfrika. Ceļš līdz Irapetrai interesants, līkumots, gar jūru, skati burvīgi.
Pilsētu izstaigājām ātri, gar jūru ved skaista iela, arī cietoksnis varens.
Atpakaļceļā uz Elundu bija jau satumsis (Krētā tumšs ir jau deviņos vakarā — aut.), apstājāmies ceļa malā, kur var redzēt izgaismoto Agios Nikolaos no attāluma. Atliek vien to saglabāt atmiņā.
Tālāk ceļš veda no Elundas uz Hersonisu, salas ballīšu pilsētu. Intriģējoši! Pilsēta ar lielu rosību, simtiem veikalu, veikali un auto nomas te darbojas pat ap pusnakti.
Radari ir, bet
nedarbojas…
Otrajā dienā devāmies uz Heraklionu, salas galvaspilsētu. Pa ceļam — skaisti skati. Krētā ir interesanta braukšana. Ir daudz fotoradaru, bet grieķi ir traki autobraucēji. Ātruma ierobežojumi uz viņiem neattiecas. Piemēram, vietā, kur atļautais braukšanas ātrums ir 50 km stundā, viņi brauc ar 100 km ātrumu. Tā nu arī mēs iekļāvāmies plūsmā, proti, braucām ar 112 km ātrumu stundā. Ja neiekļaujies plūsmā, dusmīgi skatieni un auto sirēnas garantētas. Vēlāk uzzinājām, ka fotoradari nemaz nedarbojas…
Bijām sasnieguši Heraklionu, kur mums bija paredzēta iepirkšanās diena. Arī te ir jau ierastie veikali “Zara”, “Stradivarius”, “Mango”, “Bershka”. Izcēlās skaistās kurpju tirgotavas, kur noteikti kādu apavu pāri atrastu katra dāma.
Pēc “šopinga” braucām uz Hersonisu, uz Starbeach pludmali. Tā ir vieta, kur pamatīga jautrība valda visas dienas garumā, bāri, kafejnīcas, putu ballītes, baseini. Lieliska izklaide garantēta.
Lielākā palmu audze Eiropā
Pēdējā dienā devāmies uz vietējo Elundas Kolohitas pludmali. Vienīgais traucēklis — tūristi. “Iesālīti” ar Krētas jūras ūdeni, devāmies tālāk — uz Vai palm beach. Pludmali, kur ir lielākā palmu audze Eiropā. Attālums līdz Vai — 100 km, bet braucām apmēram divas stundas, jo ceļš ir līkumots, daudz arī ātruma ierobežojumu.
Pa ceļam piestājām dažās skatu vietās. Sēdi un vēro — tik laba sajūta, pie kājām jūra…
Iebraucot Vai, mūs sagaidīja neskaitāmas palmas, gluži kā šokolādes batoniņa “Bounty” reklāmās. Uzkāpuši augšā, sajutām lielu dabas varenību un savu mazvērtību vienlaikus, jo te viens solis nepareizi, un tu nokļūsi klinšu un jūras viļņu varā. Šoreiz pie mūsu kājām — lielākā palmu audze Eiropā un skaista smilšaina pludmale. Ūdens silts, bet tomēr ne tik silts kā mūsu mīļajā Elundā.
Atpakaļceļā, meklējot kādu jauku ēstuvīti, izbraukājām Sitijas centru. Jauka pilsēta. Žēl, ka mums nebija laika. Nekas, gan jau nākamo reizi. Perfektam dienas nobeigumam — vakariņas Elundas restorānā “Paradisio”. Burvīgi tunča salāti un pica. Krētā tas bija arbūzu laiks, un mums tika 11 kg smags arbūzs par smieklīgi mazu naudu.
(Turpmāk vēl)
Kā saule lec no jūras
Rīkojot otro braucienu, neņēmām vērā teicienu: “nekad pēdējo brīdi neatliec uz pēdējo”. Proti, mums izdevās izīrēt “Peugeot 307” kabrioletu par lielisku cenu — 70 eiro par diennakti, netika prasīta ne drošības nauda, ne vecums, vienīgais noteikums — esiet uzmanīgi.
Agri no rīta devāmies skatīties, kā saule lec no jūras (pretēji Latvijai, kur saule riet jūrā — aut.) un ceļas augstāk par kalniem. Iebraucot Elundā, saule jau bija parādījusies pie apvāršņa. Braucām augstāk kalnos. Šķita, ka ceļamies debesīs kopā ar sauli: mēs braucam augšā kalnā, bet saule lec!
Iemaldījāmies nabadzīgos Krētas ciematos. Lūk, tā ir īstā Krēta! Vietas nosaukums — Vrouchas. Šauras ieliņas, baltas mājiņas, kas izskatās kā pamestas, šur tur kāds auto vai ēzelītis. Agrā rītā pie māju durvīm sēž vecie grieķi, tērpušies raksturīgajās melnajās drēbēs. Tā ir tūristu neskartā Krēta.
Otrajā dienā sekoja plezīra brauciens. Laisku tūristu vizināšanās, kur acis rāda — vējš matos un jūra blakus.
Zemiene ar
vējdzirnavām fonā
Trešā brauciena rīts sākās ar frapes (grieķiem raksturīgā aukstā kafija ar ledu — aut.) baudīšanu. Izbraucām cauri Neapoli, kas ir kaut kas vidējs starp ciematu un pilsētu. Vieta klusa, pelēka un šķietami aizmirsta. Ceļš veda uz Lasiti zemieni, kas ir lielākā zemiene Krētā. Slavena ar daudzajām vējdzirnavām, kas attēlotas gandrīz uz katra suvenīra šajā reģionā, kā arī ar daudzajām alām. Brauciens apmēram pusotru stundu ilgs. Serpentīni, serpentīni… Vienmuļš ceļš. Tikai kalni. Piestājām kādā nomaļā ēstuvītē, nopirkām ūdeni un mājās ražotu olīveļļu. Te arī ēzelītis gaidīja savus nākamos klientus. Grieķiem raksturīgi ir zili krēsli, bet galdiņi parasti vērsti ar skatu uz kalniem.
Braucām tālāk. Ceļa malās grieķu onkulīši, rokas plātot, reklamēja savu olīveļļu. Pamanījām vējdzirnavas, tātad esam Lasiti. Te sajūtas divējādas — skaisti, tomēr nomāc vientulība un pamestība.
Ala, kurā dzimis Zevs
Pirmais apskates objekts — Zeva ala. Stāsta, ka tur pats Zevs esot piedzimis. Lai nokļūtu līdz alai, jākāpj augšā kādu kilometru. Saulīte cepina, ceļš nogurdinošs. Tomēr ātri to pieveicām. Ala veda lejup, tā ir stalaktītu un stalagmītu veidojums. Tā kā iepriekš esmu bijusi Postojnas alās Slovēnijā, kas ir milzīgas un ļoti, ļoti skaistas, šī tāda nešķita. Mani ceļabiedri gan bija patīkami pārsteigti.
Ticēt grieķiem vai navigatoram?
Nākamais galamērķis — Pirna, vieta, no kuras redzamas abas salas puses. Tā kā mums līdzi bija navigators, mēģinājām izšmaukt pa mazākiem ceļiem, lai ātrāk nokļūtu galamērķī. Meklējām ceļus, ko norādīja navigators. Neveiksmīgi. Apstājāmies ceļa malā, jautājām pavecai omītei taisnāko ceļu. Omīte aicināja uz kafiju, tomēr ceļu pateica nepareizi. Vēlāk mums kāds pastāstīja, ka nevar klausīties, ko saka vecie grieķi, jo bieži vien pasaka nepareizi. Vēlreiz paklausījām navigatoram un iebraucām milzīgā aizaugušā laukā, kurā noteikti varētu uzņemt šausmu filmas… Dažās vietās zāle bija līdz auto logiem. Apnika maldīties, tāpēc nācās braukt pa garāko ceļu.
Nonācām Pirnā, tomēr nu nekur nevarēja redzēt abas salas puses un abas jūras. Braucām vēl augstāk, līdz kalnā ieraudzījām mazu baltu baznīciņu. Beidzot bijām sasnieguši cerēto. Jā, te nu varēja redzēt, ka patiešām esam uz salas — redzamas abas salas puses un abas jūras: labajā pusē Lībijas jūra un lejā Irapetra, bet kreisajā — Krētas jūra. Diemžēl abas salas puses nevar iemūžināt vienā foto. Vējš gandrīz gāž no kājām nost.
Ķīnas rozes uz katra stūra
Domāju, ka nekad nebūtu spējusi iepazīt Krētu nedēļas vai divu laikā. Tas vienkārši nav iespējams. Man tas izdevās triju mēnešu laikā. Iepazinu divas jūras, gan akmeņainas, gan smilšainas pludmales, neskaitāmus bārus un kafejnīcas. Krētieši vienmēr ir smaidīgi un atsaucīgi, olīvkoki un Ķīnas rozes te aug uz katra stūra, un saule cepina nepārtraukti. Triju mēnešu laikā lietu sagaidīju tikai vienu reizi.
Ir dienas, kad Krēta netiek lutināta — pāri brāžas spēcīgs un karsts vējš no Āfrikas puses, arī saule citreiz pārlieku cepina. Apbrīnoju augus, kuri brīvā dabā aug bez apūdeņošanas sistēmām, un grieķu trako braukšanas stilu. Grieķi smēķē visur un vienmēr. Par spīti visam man ļoti patika. Braukšu vēl, jo palika tik daudz neapskatītu vietu un tik daudz neizdzertas frapes… Ceru, ka uzķērāt Krētas īpašo sajūtu!
(Turpmāk vēl)
