Pirms vairākiem mēnešiem laikrakstā “Staburags” vērsās kāda koknesiete ar stāstu par retu atradumu — četriem gaiļiem, kuri vientuļi un bezpalīdzīgi mīņājušies stāvlaukumā līdzās Pērses upei.
“Staburags” rakstīja: “Šķirnes mājputni bezpalīdzīgi grozījušies un cilājuši sniegā salstošās kājas. “Vai tiešām putni atstāti nosalšanai?” neizpratnē domājusi koknesiete. “Aizvedu mājās, pabaroju, putni bija ļoti izsalkuši, ēda kā traki. Es pat sabijos, ka nevarēšu tādus ēdelīgus pienācīgi pabarot.””
Koknesiete lūdza atsaukties putnu saimnieku, taču — nekā. Pēc publikācijas zvanīja vairāki interesenti, kuri izteica vēlmi, ja gadījumā saimnieks tā arī neuzrodas, ņemt putnus savā aprūpē.
Gāja laiks, un, tā kā no īpašnieka ne vēsts, putnu atradēja sāka domāt par mājvietu meklēšanu viņiem. Viens gailis palicis pie pašas koknesietes, bet pārējie mājvietu raduši Pļaviņās, Secē un Aizkrauklē. Koknesietes putns esot gādīgs un uzmanīgs — tiklīdz dzirdot vārnas ķērcienus, tā savas “meitenes” tūlīt pat vedot drošībā kūtī.
Pļaviņās nokļuvušais mājputns tagad aizvieto gaili, kuru savai pusdienu maltītei bija izvēlējusies lapsa. Aizkrauklietis esot ļoti mīlīgs, gādīgs, rūpīgs un nu dzīvo triju vistu “harēmā”, taču jaunais gaiļa saimnieks plānojot pavasarī nopirkt vēl dažas dējējas. Turklāt izglābtais putns esot ļoti pateicīgs un palīdzot saimniekam samazināt izdevumus par patērēto elektroenerģiju — rītos jau laikus gaismu kūtī izslēdzot, bet vēlu vakarā — ieslēdzot. “Kā īsti viņš to dara — nezinu, bet saimnieks tā stāstīja, tāpēc jātic vien ir,” teic putnu atradēja. Gailis, kurš dzīvesvietu radis Secē, nonācis liela putnu mīļotāja kūtī un mīt līdzās pāvam un citiem šķirnes mājputniem.
