Jau vairāk nekā piecpadsmit gadu neretiete Anna Grietiņa audzē un kopj savu citronkoku. Tas viņas rūpes un gādību arvien atlīdzina dzelteniem un sulīgiem kabinetā uz palodzes augušiem citroniem. Arī šoziem C vitamīna devas ir bijis pietiekami.
Mainīti jau divi podi
Citronkoku puķupodā Annas kundzei uzdāvinājusi kādreizējā kolēģe Ārija Kļaviņa, un no tā laika augs mājvietu radis neretietes darba kabinetā. Lielākoties tas mitis kādreizējā Neretas slimnīcas ēkā — tikai vairākās reorganizācijās tas mainījis gan “dzīvojamās” istabas, gan palodzes, tomēr ēku pametis vien neilgu brīdi. “Pods ir ļoti liels un smags, tāpēc to grūti pārvietot. Vasarā, lai citronkoku palutinātu, abi ar vīru “uzkrāvām” podu uz brezenta un iznesām pagalmā, kārtīgi to samēsloju. Saulītē zem ceriņkrūma tas jutās tik labi, ka bija vienos ziedos, un drīz pēc tam sāka veidoties daudz mazu citroniņu,” stāsta neretiete.
Citronkokam jau divi lieli puķupodi šo gadu laikā bija kļuvuši par šauru, tāpēc ticis pie vēl lielāka. Kokam vajadzīga saule, vislabāk tas aug saulainā vietā pie loga.
“Man patīk puķes un dažādi augi. Gan mājās, gan darbavietā to vienmēr ir bijis daudz, tāpēc no pieredzes zināju, ka ļoti vērtīgs mēslojums ir “zirgāboli”, tie patīk daudzām puķēm, arī gurķiem un tomātiem. Neesmu lasījusi speciālu literatūru un īpaši meklējusi, kā vajadzētu kopt citronkoku, bet nolēmu, ka arī tam šis mēslojums nekaitēs. Un nekļūdījos, jo tieši tas dod visvairāk siltuma, un citronkokam jo mēslojuma vairāk, jo labāk tas aug. Mēslus raudzēju, bet šķidrumu uz saknēm virsū neleju, augs to uzsūc no apakšas. Atceros, reiz garām slimnīcai bija braucis zirga pajūgs un uz ceļa atstājis “dāvanu” — abas ar kolēģi tūdaļ devāmies pēc vērtīgā mēslojuma,” teic Annas kundze.
Nevar ilgi glabāt
Pirms kāda laika neretiete apceļoja Ziemeļitāliju un atceras, ka arī tur dārzos apelsīnkoki auga lielos podos, citronkokus gan neredzējusi. Lielākā raža bijusi pirms četriem gadiem, kad novākts ļoti daudz uz palodzes izaugušo augļu. Koks zied rudenī, bet vienlaikus zaros gatavojas arī augļi — viss notiek reizē. Pēc noziedēšanas pakāpeniski sāk gatavoties citroni, tie pilnībā ir gatavi tikai tad, kad paši nokrīt no zara.
Jautāju, vai vienmēr izdevies sagaidīt brīdi, kad auglis pats nokrīt no zara, nekad nav agrāk nokļuvis tējas krūzē? Neretiete smaidot teic, ka tā gan neesot gadījies, jo vienmēr pieticis pacietības sagaidīt, kad augļi kārtīgi nogatavojas. “Atnāku rītā uz darbu un redzu, ka naktī jau atkal kāds citroniņš nokritis uz grīdas. Tad dzeram tēju ar citronu. Ar nepacietību dzeltenos augļus nogatavojamies gaida arī pansionāta iemītnieki, kuri biežāk iegriežas manā kabinetā. Salīdzinot ar veikalā nopērkamajiem, kuri nebojājas nedēļām ilgi, šos citronus nevar ilgi glabāt, tie bojājas un savīst tikpat ātri kā dārzā izaudzis ābols. Kad dzeram tēju, arī miziņu apēdam! Garša citronam ir tāda pati kā veikalā nopērkamajiem, tikai ir vairāk sēkliņu,” atklāj Annas kundze.
Nav untumains
Annas kundze atceras, ka reiz uz darbavietu bija atbraukuši Veselības inspekcijas darbinieki un, ieraugot citronkoku, iesaukušies — nu gan citroni izskatoties kā īsti! Neticēja, ka tie patiešām ir īsti un nav zaros iekārti, kamēr nepārbaudīja.
“Lai mēģinātu pavairot, esmu griezusi citronkoka zariņus un tos ieaudzējusi. Turēju arī burku virsū, un kādu laiku tas auga un zaļoja, bet kā tuvojas rudens, ziema, kā sāk apsildīt telpas, nobirst visas lapiņas. Laikam jau nepatīk sausais gaiss, kas rodas no centrālapkures. Arī šis citronkoks uz pavasara pusi nav “modelis” fotografēšanai — lapiņas jau čokurojas, bet vasarā tas atkopjas un uzkrāj spēkus. Esmu dzirdējusi, ka arī citiem, kuriem tomēr ir izdevies ieaudzēt citronkoku no sēkliņām, augļi šiem kociņiem neveidojas. Par citronkoku varu teikt, ka tas nav pārāk prasīgs vai untumains, galvenais — daudz mēslojuma un saules!” stāsta neretiete.
Annas kundze atklāj, ka vasarā brīvajā laikā viņu lielākoties var atrast aiz mājas — starp upi un garāžu, kur ir lielas īrisu un citu puķu dobes. Darba esot daudz, bet skaistums patīk gan pašiem, gan kaimiņiem. “To vien gaidu, lai varētu sākt strādāt dārzā! Pagājušajā gadā man uzziedēja alveja, līdz šim nebiju redzējusi šo augu ziedam. Tas līdzinājās sīpola ziedam, kas izdzīts uz augšu, tam vēl bija mazi zili ziediņi kā zvaniņi, bet, kad tie bira, no prieka pāri palika tikai nekārtība!” teic neretiete.
