Par katra cilvēka dzīvi varētu izveidot seriālu. Vienam tas būtu monotons, varbūt pat garlaicīgs, citam — piedzīvojumu un pārdzīvojumu pārpilns. Sarmīte Krasovska, kura savulaik dzīvoja Iršos, bet tagad mīt Koknesē, pieder pie otrajiem.
Seriālā par Sarmītes dzīvi būtu daudz dramatisku notikumu, taču tā nobeigums būtu gaišs. Lai cik asi un nežēlīgi bijuši likteņa pletnes cirtieni, Sarmīte arvien radusi spēku piecelties. Pārvarot sāpes, izmisumu, neticību, kļuvusi arvien stiprāka. Teiciens — viss, kas mūs nenogalina, dara stiprākus — ir par viņu.
Dzīve kā vāverei
ritenī
Kad Sarmītei bija 28 gadi, viņa palika viena ar trim bērniem. Vīrs pēkšņi aizgāja mūžībā. Atceroties to laiku, viņa saka: “Man vajadzēja būt visam — gan santehniķim, gan elektriķim, gan celtniekam, gan bērnauklei.’’ Taču gaušanās nebija Sarmītes garā — viņa sakoda zobus un gāja trallinādama, un viena otra sieva greizu aci nolūkojās uz jautro atraitni. Viņas sāpes zināja tikai spilvens — nebija, kam pieglaust plecu un pateikt: “Man ir grūti!”.
Dzīve ritēja kā vāverei ritenī — darbs skolas virtuvē (Sarmītes pamatprofesija ir konditore), mājās, saimniecībā. Vēl tagad irsieši atceras un slavē viņas ceptās kūkas — tik gardas nevienam nav izdevušās. Viņa nevairījās ne no kāda darba, jo ir no cilvēkiem, kuri, ja vajadzētu, lēktu ūdenskritumā, neprazdami peldēt.
Pēc avārijas nonāk komā
Un tad nāca 2000. gads. To sagaidot, viņas iedegtā svecīte tā dīvaini noliecās. “Ko tas varētu nozīmēt?” Sarmīte toreiz prātoja. Bet dzīvē reizēm ir kā sakāmvārdā, un tā bija arī šoreiz — nelaime nenāca brēkdama. Aprīlī Sarmīte cieta ļoti smagā autoavārijā. Ārsti pat necerēja, ka viņa izdzīvos. Taču pēc vairākām nedēļām viņa atguva samaņu. Meitu mīlestība un rūpes bija darījušas brīnumu. Samaņas atgūšana Sarmītei bija grūta. Ar apziņu, ka ķermeņa kreisā puse paralizēta un arī izskatā manāmas avārijas sekas, bija grūti samierināties. Viņa nenoliedz, ka bijuši brīži, kad gribējies pārtraukt šīs zemes gaitas, jo mocījusi doma: kam viņa tāda, guļoša, neko nespējīga, ir vajadzīga? Taču kā labie eņģeļi allaž blakus bijušas meitas, kuras vilkušas ārā no depresijas purva.
Īsti draugi atceras arī nelaimē
Lielu morālo atbalstu viņai sniegusi arī draudzene Valija. Sarmītesprāt, tikai nelaimē cilvēks tā pa īstam iepazīst draugus. Kad tev ir labi un esi jautrs, viņu vienmēr ir daudz. Bet cik viņi ir patiesi? Valija bija tā, kas neļāva viņai grimt depresijā, katru mīļu brīdi bija klāt, un teica: “Celies, ejam staigāt!”. Bija grūti, jo paralīze tik viegli negribēja atlaist. Tad palīgā nāca masieris Didzis. Kas zina, kā būtu, ja nebūtu viņa pacietības un uzņēmības. Sarmītei lēnām atgriezās dzīvotgriba, un viņā iemājoja spītības velniņš: “Ja jau Igo var staigāt (arī populārais estrādes dziedātājs togad, tikai mēnesi vēlāk, cieta smagā autoavārijā), tad staigāšu arī es!”.
Pēc kāda laika Didzis viņai teica: “Ko tu ar to spieķi kā dāma ar rokassomiņu ej! Met taču to prom!”. Sarmīte atceras, kā viņa, turoties gar sienām, soli pa solītim mācījās patstāvīgi staigāt. Bija sāpes, bija kritieni, bet pamazām visam tika pāri.
Nepatīk
16. datums
Kad jau šķita, ka viss būs labi, liktenim labpatika iecirst vēl vienu sāpīgu pļauku — traģiski gāja bojā dēls. Kopš tā laika Sarmītei nepatīk 16. datums — nelaime ar viņu notika 16. aprīlī, bet dēls gāja bojā 16. septembrī, dienā, kad vīram bija dzimšanas diena. Iznāk, ka tēvs dēlu pasauca pie sevis — domā Sarmīte. Drīz pēc tam nomira arī viņas tēvs un māte.
Lai gan Sarmītei bija invaliditātes otrā grupa, viņa nedomāja sēdēt mierā. Tā kā Iršos darba nebija, viņa to atrada Rīgā — Linezera slimnīcā uzkopa telpas. Izbraukāt bija grūti, tāpēc, Valijas, kura jau agrāk bija pārcēlusies uz Koknesi, aicināta, kādu laiku dzīvoja pie viņas. Sarmītei darbs Rīgā patika, taču darbinieku skaita samazināšanas dēļ Sarmīti pēc pusgada atlaida, jo viņa te bija vismazāk strādājusi. Bet neba tāpēc viņa krita panikā. Viņa atrada darbu Koknesē, veikalā “Maxima”, radās arī iespēja noīrēt dzīvokli. Nu beidzot šķita — ar likteni noslēgts pamiers.
Nelaime pievelk
nelaimi
Iršu māju, kurā bija visa Sarmītes iedzīve, bija paredzēts izremontēt un izmantot kā mītni vasaras atpūtai. Bet — ak vai! Kā saka — cilvēks domā, Dievs dara. Vienvakar, kad Sarmīte strādāja veikalā, viņu pasauca pie tālruņa. “Tava māja deg!” teica zvanītāja. Sarmīte bezspēkā atslīga uz krēsla, asaras bira kā pupas.
“Kas tad vēl slikts var ar mani notikt?” toreiz nodomāja Sarmīte, jo šķita, ka gana sūruma jau dzīve sniegusi. Un notika arī.
Pirms pusotra gada Sarmīte pēkšņi sāka justies ļoti pagurusi, zuda spēki. Domāja, ka lielās slodzes dēļ, pat aizsūtīja CV uz citu veikalu, no kura atbildi gaida līdz šai dienai. Vairākkārt viņa apmeklēja ārstu, bet neko īpašu nekonstatēja, līdz pērn februārī viņai steidzamības kārtā noteica operāciju Gaiļezerā. Pēc operācijas viņa vairs nedomā, kas slikts ar viņu var notikt, jo tic, ka domas materializējas un nelaime pievelk nelaimi.
Adījumi tuviem
cilvēkiem
Tagad Sarmītei regulāri jāapmeklē ārsts. Pēdējo reizi, kad viņa tur bija, ārsts izrakstīja zāles par 50 latiem, ieteica arī lietot zemestaukus — tie vien maksā ap 15 latu. Sarmīte atrunājās, ka ar savu 120 latu pensiju viņa tik dārgas zāles nevar atļauties, taču daktere teica, lai prasot bērniem. “Bet cik tad var prasīt no bērniem? Viņiem pašiem sava dzīve, paši “kuļas” ar kredītiem un ne jau miljonus pelna,” tā Sarmīte.
Daļu no invalīdes pensijas Sarmīte maksā par vienistabas dzīvokli, uz kuru nesen pārcēlusies, esot lāga saimnieki, neko neprasot pa virsu. Par garlaicību un vientulību Sarmīte nesūdzas, jo viņai patīk būt cilvēkos. Nesen viņa bija uz brāļu Auzānu koncertu. Tas tik ļoti aizkustinājis, ka pat asara nobirusi. Viņa brauc uz Rīgu ciemos pie draudzenes, uz Aizkraukli pie meitas. Seriālus televīzijā gan reti skatās, jo tajos daudz ļaunuma. Bet pats labākais — viņai ir burvīga kaimiņiene Anniņa. Pie viņas internetā abas regulāri pētot jaunumus adīšanas jomā. Par to, ka adīšana ir Sarmītes sirdslieta, var pārliecināties arī draugos.lv. Fotogalerijā — pirkstaiņi, zeķes, šosezon modernās volānšalles. Tas viss tapis brīvajos brīžos, taču plauktā adījumi neieguļ — uzdāvināti draugiem un radiem. Adīšana Sarmītei iepatikusies jau pamatskolā — pirmā skolotāja gan bijusi omīte, kura bijusi liela rokdarbniece. Daudz viņa aizguvusi arī no skolotājas Priedes, kad mācījās Iršu pamatskolā.
Sapņu
netrūkst
Adīšana ir glābiņš, kad uznāk drūmi brīži — tā Sarmīti nomierina. Adot rodas vispārdrošākie sapņi. Par to trūkumu viņa nesūdzas. Sarmīte drīzumā iecerējusi strādāt, tikai vēl nezina, kur dabūs darbu. Viņa jau izdomājusi, ka pirmā lieta, ko nopirks, būs dators. Bet nākampavasar viņa dosies peļņā uz Angliju. Jānopērk taču mēbeles. “Lai man vismaz ir pašai sava gulta,” viņa saka. Valija jau aicināja šogad, taču Sarmīte vēl nejūtas tik stipra, jāuzkrāj spēki. Viendien mēģināja pielikt aizkarus, bet nevarēja, bija jālūdz palīgā kaimiņiene. Būšot jāpalielina fiziskā slodze, intensīvāk jāvingro.
Sarmīte arī vēlētos sev blakus draugu. “Es taču esmu sieviete, un gribas taču kādreiz, lai kāds pažēlo,” viņa saka. Diemžēl līdz šim veidotās attiecības dažādu iemeslu dēļ nav bijušas ilgstošas. “Es laikam esmu lemta vientulībai,” viņa skumji nosaka.
***
Sarmītes mīļākā krāsa ir sarkanā. Tas redzams gan viņas tikko veidot sāktajā trauku kolekcijā, gan apģērbā. Arī toreiz, kad viņa bija komā un atguva samaņu, sapnī, izejot cauri melnbaltam tunelim, viņa redzēja sevi sarkanā. Šī krāsa simbolizē nerimtību, trauksmi, kustību, tos spēkus, kas cilvēkiem liek ciest un atkal atdzimt. Acīmredzot tā iedvesmojusi arī Sarmīti, jo par spīti likteņa triecieniem viņa priecājas par katru dienu un ir pārliecināta — kādu laimi sev kalsi, tāda būs.
