Aleksejs Kelmans ir mērķtiecīgs, darbīgs jaunietis ar stingru gribu un ambicioziem plāniem. Viņš zina, ko vēlas sasniegt, un to mērķtiecīgi īsteno. Viņš teic, ka darbs uzņēmumā ir viņa vaļasprieks, bet vēl viena aizraušanās — filmēšana — arī var kļūt par darbu.
Mazs mākslas darbs
— Ievietoju sludinājumu par filmēšanas pakalpojumiem, tagad bieži zvana, — saka Aleksejs, pirms sarunas izslēdzot mobilo telefonu. Viņš teic, ka liela daļa zvanītāju gan vairāk interesējas nevis par piedāvāto iespēju, bet vēlas uzzināt kādas tehniskas detaļas. Piemēram, nosauc savas kameras modeli, un tad konsultācija ieilgst. Aleksejs pēc izglītības ir jurists, pirms pāris gadiem viņš izveidoja uzņēmumu “Digital Entertainment Baltic”, kas pamatā nodarbojas ar kinofilmu, videofilmu un televīzijas programmu izplatīšanu. Taču pirms neilga laika Aleksejs secināja, ka pamatdarbs neaizņem daudz laika, dažkārt tikai trīs dienas nedēļā, tāpēc izlēma pamēģināt ko jaunu. Dzīve pati “piespēlēja” ideju — brālēna kāzās pavērojis uzaicinātā filmētāja darbošanos, Aleksejs nolēma pamēģināt.
— Vai izglītojaties pie profesionāļiem?
— Jā, pašreiz mācos visu, kas ir saistīts ar filmēšanu. Sākumā mācījos, internetā skatoties un izvērtējot dažādus materiālus, tagad Alises Rozes videoskolā apgūstu pamatus — par kadra izvēli, kompozīciju utt. Pie kāda operatora privāti apgūstu tehniskas nianses. Vēlos sasniegt tādu līmeni, kas ļaus strādāt tikai ar augstas klases pasūtītājiem, filmēt videoklipus, īsfilmas. Gribētu šajā jomā darboties ASV vai Eiropā. Bet, kamēr mācos, naudu pelnu, filmējot privātus pasākumus. Arī šiem salīdzinoši it kā vienkāršajiem darbiņiem esmu uzlicis augstu latiņu un cenšos no katra izveidot nelielu mākslas darbu.
Raksta melnrakstu
— Vai filmēšanai īpaši gatavojaties?
— Ja kāds pasūta ko nofilmēt, tad nav tā, ka vakarā sēžu, skatos televīziju un dzeru kolu. Veidoju tādu kā melnrakstu — uzmetu plānu, ko darīšu, izpētu vietu, kur būs jāfilmē. Apskatu, kā to dara citur, ārzemēs. Izplānoju ik detaļu, piemeklēju mūziku un tad jau zinu, kādus kadrus man vajag, lai, pēc tam saliekot kopā, izveidotu jauku stāstu.
— Ir bijis kāds interesants piedāvājums?
— Patlaban man tie visi ir interesanti viena iemesla dēļ — katrs citā jomā. Piemēram, kāzas, motokross. Lietus līst, apmācies laiks, darbības principā nekādas, bet vajag dinamisku video. Piedāvājums filmēt motokrosu un veidot video pie manis nonāca tikai tāpēc, ka pirms tam no tā atteicās “profiņi”, jo… līstot. Sapratu, ka varu darīt visu un ar to arī ieinteresēt cilvēkus. Protams, kājas bija slapjas, varēju ielūzt ledū, vajadzēja arī nogulties zemē, lai iegūtu nepieciešamo kadru. Bet tas ir interesanti.
Ir labi mācēt
aizstāvēt sevi
— Teicāt, ka Aizkraukle nav jūsu dzimtā pilsēta. No kurienes esat?
— Esmu dzimis Tukumā, bet dzīvoju un skolā gāju Rīgā. Patstāvīgu dzīvi sāku, kad man bija piecpadsmit gadu. Te man dzīvo radi, brālēni. Pēc 9. klases ne ar to labāko liecību no 45. vidusskolas pārnācu uz tagadējo Aizkraukles ģimnāziju, toreiz vidusskolu. Par šo skolu varu teikt vislabāko — profesionāla iestāde ar profesionāliem cilvēkiem. Audzēkņus māca domāt globāli, rūpējas par jauniešu nākotni, pat cenšas integrēt Eiropā. Kad pats tur mācījos, to neredzēju un nenovērtēju, bet šodien, to izvērtējot, saprotu, cik daudz ieguvu šajā skolā.
— Cik noderīga ir iegūtā izglītība?
— Man dažreiz gribas, par kaut ko domājot, lietot vārdu “kļūda”, bet šoreiz tomēr atturēšos… Ir o.k. Studēt tiesību zinātnes devos tāpēc, ka daudzi tolaik tās izvēlējās. Un “Turība” tad bija prestiža, bet skaidrs jau bija, ka no visiem potenciālajiem juristiem kursā tikai viens par tādu patiešām kļūs. Bet vienmēr noder zināšanas par to, kā vari aizstāvēt sevi. Tas nav jāzina no galvas, bet es zinu, kur ko var atrast.
Tomēr
Latvijā
— Pastāstiet par savu darba pieredzi!
— Studējot paralēli strādāju uzziņu dienestā, bankā, arī Rīgas domē, pēc tam darīju ko pilnīgi pretēju — sāku strādāt “Motofavorītā”. Interesanta bija pirmā pieredze ārzemēs. 2003. gadā kopā ar vecāko brālēnu devāmies uz ASV. Vecākiem, kuri šo braucienu finansēja, teicām, ka braucam strādāt. Tā jau tas arī bija, bet, protams, gribējām redzēt, kā tur ir. Sākumā aizbraucām pie radiem uz Ņujorku, Bruklinu, bet pēc tam atradām darbu Tenesijas štatā. Mums vajadzēja vieniem pašiem tur nokļūt ar sabiedrisko transportu. Tāds stress! Kamēr braucām, divas dienas bijām tik satraukti, ka nespējām pat ieēst. Nenokavēt metro, nokļūt īstajā autobusā, atrast vajadzīgo staciju. Palikām pie darba devēja lielā greznā villā… Iespējams, izklausās forši, bet tajā mirklī, tur esot, ir tāds stress, jo neko jau nezini, viss ir svešs. Izmitina greznā mājā ar domu — gaidiet, kad jums atbrauks pakaļ. Omulīgi nebija, pat neraugoties uz to, ka darbs bija sarunāts ar radu paziņu starpniecību. Tomēr viss izvērtās labi, strādājām viesnīcā. Nostrādājām no maija līdz septembrim. Tolaik vēl studēju augstskolā, un tas viss — brauciens uz ASV, darbs — likās foršs piedzīvojums, baigā dzīves pieredze. ASV satikām ļoti jaukus cilvēkus, ar kuriem kopā izbraukājām tuvāku un tālāku apkārtni. Braucot prom, šķita, ka vairs negribu atgriezties Latvijā. Nolaižoties lidostā “Rīga”, likās — te taču lauki, mežs visapkārt…
— Varētu pavisam pārcelties uz dzīvi citā valstī?
— Neesmu par to domājis, laiks rādīs. No Latvijas prom vēlreiz devos laikā, kad visos medijos popularizēja vārdu “krīze”. Man tolaik darbs it kā bija, tomēr sarunāju darbavietu Īrijā, aizbraucu, taču beigās sapratu, ka no tā darba nekas īsti neiznāk. Lai gan viss it kā bija sarunāts, pēkšņi telefona zvaniem vienkārši neatbildēja. Tāds klasiskais latvieša stāsts. Un tieši tad man piezvanīja no Latvijas, izteica darba piedāvājumu uzņēmumā, kas nodarbojas ar digitālās televīzijas ieviešanu. Atgriezos Latvijā. Pilnībā pārcelties… Pat nezinu, tagad negribētu, tomēr te daudzās jomās izaugsme vienkārši nav iespējama.
Vienam solim seko nākamais
— Kāpēc izlēmāt darboties tieši šajā biznesā?
— Pamudinājums bija tehnoloģiju bums, straujā digitalizācija. Jebkurā situācijā ir jāskatās soli uz priekšu, jāvēro un jādomā, kādi procesi notiek tagad un kas varētu būt nākamais. Ja spēj to ieraudzīt, tad var kaut ko normālu izbīdīt. Nekad uz naudu nevajag skatīties kā uz mērķi, bet tikai kā instrumentu, ar ko savu dzīvi varam pilnveidot, attīstīt, nevis nopirkt “krutu” autiņu, aiziet uz kafejnīcu vai restorānu. Man arī nepatīk, ka cilvēki samazina savu interešu un darbības loku līdz minimumam, piemērojas algai. Ja padomā… Cilvēks piedzimst, nodzīvo tikai vienu dzīvi, viņam taču šajā laikā jācenšas dzīvot iespējami pilnvērtīgāk. Kaut vai redzēt pasauli, kurā dzīvo. Jāmeklē iespēja izpaust savu talantu, pilnveidoties. Žēl, ka ir tādi, kuri samierinās ar to dzīvi, vidi, kas viņiem ir.
— Varbūt cilvēki baidās pazaudēt to mazumiņu, kas viņiem ir. Esat drosmīgs?
— Neesmu megadrosmīgais. Visus lēmumus kopš padsmitnieka vecuma pieņemu pats. 70% lēmumu, ko pieņēmu agrā jaunībā, bija kļūdaini. No kļūdām radās nelielas problēmas, lai gan toreiz man tās, protams, šķita milzīgas. Toties tās iemācīja tik bieži nekļūdīties. Ja nebūtu šīs pirmās pieredzes, nezinu, kā būtu tagad. Vajag virzīties, kaut ko darīt. Jo nebūs tā, kā vairums varbūt sākumā iedomājas — lūk, tagad sākšu savu biznesu, un tas “aizies”. Tā nebūs, visticamāk, tas “neaizies”, bet, izdarot kaut ko konkrētu, tu būsi jau citā vietā un ieraudzīsi ko tādu, ko no iepriekšējā skatpunkta nevari redzēt. Sperot vienu soli, noteikti rodas iespēja spert nākamo, nevajag apstāties. Lai redzētu tālāk, jāuzkāpj virsotnē.
Ir, ko zaudēt
— Vai esat veselīga dzīvesveida piekritējs?
— Tieši tā! Lai gan saprotu, ka televīzijas industrija mūs visus cenšas noturēt pie ekrāniem pēc iespējas ilgāk. Organismam tas nav labi, bet tāds ir laikmeta gars. Diezgan bieži staigāju pa stadionu — dienā 20 apļu, jo bez kustībām sākas veselības problēmas. Kad strādāju Rīgā, mana darbavieta bija septiņu kilometru attālumā, turp un atpakaļ gāju kājām. No pieredzes varu teikt, ka iešana kājām ir ļoti labs kardiotreniņš.
— Teicāt, ka jūsu vaļasprieks ir darbs. Varbūt tomēr ir vēl kaut kas?
— Kādu laiku mans vaļasprieks bija braukt ar visātrākajiem močiem. Forši, aizraujoši. Bet tagad ar to vairs nenodarbojos. Toreiz man īsti nebija, ko zaudēt, bet tagad saprotu, ka tomēr ir bīstami. Vari būt pie stūres superuzmanīgs, bet vienmēr ir kādi ārējie apstākļi, ko pats braucējs nevar ietekmēt. Tādēļ pagaidām no šīs izklaides esmu atteicies.
