Šobrīd šķietami tālajos 80. gados aiviekstiete Feodosija Cielava Stučkas rajona laikrakstā “Komunisma Uzvara” bieži nosaukta kā viena no labākajām padomju saimniecības “Pļaviņas” slaucējām. Savulaik viņa ar ģimeni dzīvoja Ķūģos un strādāja netālu esošajā fermā, bet tagad dzīvo pagasta centrā.
Visi tajā pašā ielā
Ķiršu iela Aiviekstes pagastā joprojām vieno bijušās padomju saimniecības “Pļaviņas” darbiniekus, jo gandrīz visi tās iemītnieki savulaik kopā strādājuši. Mājas abās ielas pusēs līdzīgas cita citai, bet gadu gaitā katrs saimnieks tomēr tām devis savu akcentu. Cielavu māja ir pašā ielas galā, un pagalms ir viens no zaļākajiem un ziedošākajiem. Feodosijas kundze tur saimnieko divatā ar vīru Jāni. Lai arī abi sen jau pensijā, darba pietiek augu gadu, jo ir dārziņš, bet kūtī — govis un cūkas. Viņi jau spriež, ka lopu turēšana nav īpaši izdevīga, tomēr atteikties no tā nevēlas. Feodosijas kundze teic, ka dzīvē visādi ir bijis — pieticis labā un sliktā. Par to mūsu saruna.
— Kāds bija darbs fermā?
— Darbs, protams, bija fiziski smags. Govis slaucām ar aparātiem kannās. Sākumā brigādē bijām četras slaucējas, un fermā bija vairāk kā simts govju. Pēc tam strādājām divatā. Vajadzēja darīt visu — lopus barot, slaukt, apkopt teļus, reizēm arī balsināt fermas sienas. Priekšnieki brauca vai nebrauca, bet visam bija jābūt kārtībā. Cēlos divos naktī, lai jau sešos rītā pienu varētu vest uz pienotavu. Ļoti stingri uzraudzīja, lai tas būtu tīrs — vienmēr tikai pirmās šķiras, un tāds tas arī bija.
Apkārt visam jābūt tīram
— Visu varējāt pagūt?
— Kad esi jaunāka, par grūtumu daudz nedomā. Ej un dari. Uz Ķūģiem 1973. gadā pārcēlos no bijušā Preiļu rajona ar meitām Anastasiju un Ļubu, jo pirmā laulība bija neveiksmīga. Drīz vien iepazinos ar Jāni, kurš arī strādāja sovhozā, un abi esam kopā joprojām. Mums piedzima dēls Viktors. Vīrs palīdzēja visos darbos, un vēlāk arī bērni nāca talkā. Ķūģos ferma bija tuvu mājām. Kad sāku strādāt fermā, vecākajai meitai bija 12 gadu, bet jaunākajai — tikai četri. Dažkārt viņa mājās palika viena. Reiz aizkavējos fermā, jo teliņš dzima, bet, kad pārnācu, bērns jau raudāja. Stāstīju meitai, lai citreiz viņa tādās reizēs neuztraucas, bet labāk ieslēdz radio. Nākamreiz pārnākot, mazā mierīgi sēdēja pie radio. Mums bija arī labi kaimiņi, kuri palīdzēja pieskatīt bērnus. Dēlam Viktoram un vecākās meitas dēlam ir tikai gada starpība. Kad abi paaugās, nāca palīgā ganīt lopus. Vēlāk meitas manā vietā reizēm slauca govis. Savulaik bērni vasarās strādāja “lotosos” un darīja visus lauku darbus. Bija arī sava saimniecība. Turējām govis un sivēnmātes, pat kaza man ir bijusi. Dārzu apstrādājām. Uz savu māju pagasta centrā pārcēlāmies 1991. gadā. Vēl kādu laiku braucu uz darbu Ķūģos, bet 1998. gadā aizgāju pensijā.
— Vai lepojāties, kad laikrakstā bijāt nosaukta labāko vidū?
— Protams. Gaidījām katru avīzes numuru, lai redzētu, kā kurai fermai veicies. Par sasniegumiem piešķīra prēmijas. Sovhoza sapulcēs arī lepnas sēdējām, ja atkal bijām labākās! Patīkami, ja atzīst tavu darbu. Vajadzēja jau arī ar dažām slaucējām pabārties, lai visu darītu kārtīgi.
— Bijušie kolēģi ir teikuši, ka jūs vienmēr esat rūpējusies par kārtību sev apkārt — mājās un arī fermā.
— Centāmies. Negribējām arī pievilt savu brigadieri Ritmu Pīpkalēju. Viņa mums bija laba brigadiere. Saprotoša, ar kuru viegli sastrādāties. Tāda pati bija arī zootehniķe Veronika Kalniņa.
Vienīgais ceļojums
— Vai gribējās dzīvē ko mainīt?
— Tolaik biju laimīga, ka man ir darbs. Man neizdevās iegūt labu izglītību, tāpēc ne uz ko lielu nevarēju cerēt. Kad sāku strādāt fermā, priecājos par to, kas ir. Bija, protams, grūti, bet viegli jau nav nekur. Tagad daudziem jaunajiem darba nav. Arī bērni savulaik apguva profesijas, kādas tagad vairs gandrīz nepieprasa, un viņiem nākas strādāt citur.
— Vai apmeklējāt arī saimniecībā rīkotās balles?
— Uz tām gan reti gājām. Nebija laika, jo to aizņēma darbs fermā un mājas rūpes. Vienu reizi gan ar sovhoza darbiniekiem bijām ekskursijā Armēnijā un Gruzijā, ko Ritma palīdzēja noorganizēt. Tā bija mana vienīgā ekskursija.
Feodosijas kundzes vīrs Jānis atceras, ka ceļojums bijis pirms nemieriem šajās valstīs. Kad atgriezušies mājās, ziņās dzirdējuši, ka Erevānā notikusi spēcīga zemestrīce.
— Ķūģos reizi nedēļā rādīja kino. Tad gan skriešus devāmies to skatīties. Īpaši, ja bija kāda indiešu filma.
Ģerānijas vajag
katram
— Vai vēl saglabājusies ferma, kurā reiz strādājāt?
— Nav gan vairs. Kad fermas likvidēja, es ļoti raudāju. Man tā šķita katastrofa. Nekas tur nav pāri palicis. Mūsu pusē arī maz lielu saimniecību, kurās tur govis.
Pati pie lopiem esmu tā pieradusi, bez viņiem nevaru. Mums joprojām ir divas govis, cūkas un vistas. Galvenais darītājs gan ir vīrs, jo man sliktās veselības dēļ grūti visu paveikt. Pienu man vajag no savas govs. Pašiem ir arī sviests, biezpiens un krējums. Gatavoju arī sieru. Galvenais — lai tikai būtu spēks to visu turpināt. Gribas vēl dārzā parušināties, lai izaudzētu dārzeņus, un man ļoti patīk puķes.
— Bērni noteikti daudzkārt teikuši: kam jums to visu vajag?
— (Cielavu pāris smejas — aut.). Tā arī ir, bet es bez puķēm nevaru ne dārzā, ne istabā.
— Kādas audzējat?
— Visādas. Kā no agra pavasara dārzā sāk ziedēt, tā līdz vēlam rudenim — krokusi, tulpes, narcises, tad flokši un asteres. Tuvojas pavasaris, jāiet mārtiņrozes atsegt. Stādus lielākoties pati izaudzēju. Katru gadu iesēju asteres un garās samtenes, tās man ļoti patīk. Arī kāpostus un tomātus pati sēju. Tā jau teic, ka istabā vajag turēt dažādus augus, jo katram sava enerģija. Ģerānijām noteikti jābūt, jo tās cilvēku labvēlīgi ietekmē. Kad šīs puķes sāk ziedēt, tā ir zīme, ka tuvojas pavasaris.
— Ko tagad dara jūsu bērni?
— Vecākā meita dzīvo un strādā Daugavpilī, jaunākā ir tepat Aiviekstes pagastā, bet dēls — Jaunjelgavā. Viņa ģimenē šogad 1. martā piedzima mūsu jaunākais mazdēliņš Renārs. Man ir četri mazbērni, vecākajam jau 32 gadi. Ir arī viena mazmazmeitiņa. Visi bieži tiekamies, jo viņi regulāri mūs apciemo. Šogad 21. maijā svinēšu 70 gadu jubileju, un tad kopā sanāks bērni ar ģimenēm un kaimiņi.
Dubulti
svētki
— Istabā pie sienas jums ir svētbilde. Esat ticīgs cilvēks?
— Svētbildi atvedu līdzi no Latgales, un visus gadus tā man ir mājās pie sienas. Esmu vecticībniece. Tuvākā baznīca gan ir tikai Jēkabpilī. Tāpēc uz dievkalpojumiem dodos lielākajos svētkos. Tomēr Dievu vajag lūgt katram. Tas palīdz.
— Esat jutusi Dieva atbalstu?
— Noteikti. Lai gan, kas to zina, kurš katrā situācijā palīdz — Dievs vai pats cilvēks. Visi mani bērni ir kristīti. Vīrs gan nav pievērsies ticībai. Tagad saprotu, ka labāk, ja ģimenē visi ir vienā ticībā, jo tagad iznāk, ka mums Ziemassvētki un Lieldienas ir dubultā.
