Vienmēr, kad Latvijas reģionos sāku runāt ar cilvēkiem par Eiropas paveikto parādu krīzes novēršanā, pirmā reakcija ir: tikai ne atkal par fiskālo disciplīnu! Tā saistās ar ko tālu un nesaprotamu, ar smagiem trim gadiem, kad makā pēc kārtējās “budžeta konsolidācijas” paliek vēl mazāk naudas.
Latviešiem atšķirībā no daudz izšķērdīgāk dzīvojošajiem eiropiešiem citās valstīs nav jāstāsta par tēriņu samazināšanu un vajadzību dzīvot atbilstoši saviem līdzekļiem, jo mācību guvām agrāk par citiem, un zāles bija rūgtas. Eiropā Latvijas apņēmīgums un ziemeļnieciskais pragmatisms, saprotot, ka cita ceļa nav, ir augstu novērtēts, un to nosauc kā piemēru citām valstīm. Taču mums ir jāpāriet uz nākamo līmeni: jāsaprot, kā pēc taupības radīsim izaugsmi un jaunas darba vietas.
Kā EK pārstāvniecības vadītāja daudz esmu runājusi par Latvijas veiksmes stāsta smagajām blaknēm: sociālajām sekām. Viena no satraucošākajām ir jauniešu bezdarbs. Latvijā bez darba ir gandrīz 30% jauniešu. Ir diezgan baisi iedomāties, ka realitātē gandrīz katrs trešais Latvijas jaunais cilvēks nestrādā. Mēs visi zinām latviešu teicienu, ka darbs dara darītāju, bet šobrīd uz to ir jāskatās citā rakursā: ja nebūs darba šodien, nebūs darītāju arī rīt.
Latvijā jauniešu bezdarbs ir ne tikai divas reizes augstāks nekā vidējais bezdarbs valstī, bet arī septītais lielākais Eiropas Savienībā. Tādēļ Latvija ir viena no astoņām valstīm, kuru apmeklēja īpaša EK rīcības grupa, lai kopā mēģinātu saprast, kas darāms, lai situāciju uzlabotu.
Tas nav sods vai negods, bet mēģinājums palīdzēt — ja šajās astoņās valstīs (to vidū ir arī kaimiņi lietuvieši un daudziem Latvijas cilvēkiem par mājām kļuvusī Īrija) aina uzlabosies, līdzīgu recepti varētu izmantot arī citur.
Neilgā vizītē, tiekoties ar politiķiem un ierēdņiem, protams, jaunas darba vietas nevar radīt. Taču darbības virzienus var iezīmēt, un ne vienmēr tie maksā naudu. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir jāatvieglo iespēja saņemt ES finansējumu, jo tieši viņi rada darba vietas. Valdības sociālie partneri — Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera — var mudināt savus biedrus jauniešiem radīt prakses vietas, izaudzinot darbaspēku, kura, par spīti bezdarba skaitļiem, trūkst un nākotnē trūks vēl vairāk. Var mainīt esošo bezdarbnieku apmācību, var pārdalīt ES fondus par labu šim mērķim.
Var jautāt: ko Eiropa var darīt, ja bezdarba novēršana pamatā ir pašu valstu rokās? Eiropa, tās valstīm vienojoties, var izvirzīt visiem kopīgus mērķus un palīdzēt tos sasniegt. Kaut gan EK priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu ar priekšlikumu par īpašo rīcības grupu izveidi nāca klajā tikai janvāra beigās, jauniešu bezdarbs nav tēma, kam Eiropa pēkšņi pievērsusies, lai drīz atkal aizmirstu. EK mērķis ir panākt, lai četrus mēnešus pēc izglītības iegūšanas katrs jaunietis ir vai nu ieguvis darbu, atradis prakses vietu, vai arī turpina mācīties.
Jaunieši, kuriem katra diena ir kā piektdienas vakars, varbūt arī ir kā filmas “Kolka cool” varoņi. Tikai īstajā dzīvē tas diemžēl nav “cool”. Kuram gan nav pazīstama kāda ģimene, kas ir aizbraukusi peļņā uz citu valsti? Jauniešu bezdarba samazināšana man šķiet Latvijas pastāvēšanas jautājums: ja mēs nespējam radīt jaunas darba vietas tagad, mēs nespēsim viņus ne atturēt no aizbraukšanas, ne atvilināt mājās. To vairs nevar atlikt.
