“Daudz par to esmu domājusi, tāpēc droši varu teikt, ka esmu ļoti laimīgs cilvēks. Viss, ko no dzīves esmu vēlējusies, ir piepildījies — man ir visforšākie bērni, visburvīgākā mazmeitiņa un vislabākais vīrs. Vienīgais, ko vēl varētu vēlēties — lai būtu laba veselība un varētu strādāt,” teic neretiete Ingrīda Dimitrijeva.
Ingrīdas kundzes dzimtā puse ir Jelgavā, taču pusaudzes gados dzīve atvedusi atpakaļ uz mātes dzimto pilsētu Viesīti, kur pabeigusi vidusskolu, bet vēlāk Jēkabpilī apguvusi frizieres arodu. Darba gaitās nonākusi Neretā — Ingrīdas kundze kādu laiku bijusi kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja, bet jau vairāk kā 30 gadu strādā par frizieri. Obligāta neretietes dzīves sastāvdaļa ir rokdarbi — viņas adījumi un tamborējumi ir ne tikai pašas, bet arī daudzu neretiešu garderobē. Starptautiskās sieviešu dienas priekšvakarā runājām par sievišķīgām lietām — rokdarbiem, frizieres arodu un izjūtām, kādas var piedzīvot bērna un mazbērna dzimšanas brīdī.
Met cilpas
— Nevar nepamanīt, ka daudzas oriģinālas lietas jūsu garderobē ir pašas darinātas, arī neretietes atzīst jūsu adījumus un tamborējumus. Vai rokdarbi aizņem daudz brīvā laika?
— Rokdarbus strādāju jau sen, adīkli reizēm neizlaižu no rokām arī tad, ja atnāk ciemiņi. Vīrs jau pieradis, ka man vienmēr kaut kas jāada vai jātamborē, tāpēc parasti, ja kāds jautā, ko es mājās daru, atbilde ir viena: Inga atkal cilpas met! Pēdējā laikā ir tā, ka mans vaļasprieks pieņēmies apjomos, un es labprāt pastrādāju arī citiem — nesen mazmeitiņai gatavoju pūriņu, un vēl vairākas paziņas palūdza kaut ko līdzīgu.
— Pastāstiet, kad sākāt adīt un tamborēt?
— Biju pavisam maza, nepratu vēl ne adīt, ne tamborēt, bet vecmāmiņa iedeva adatas, dziju, un es tēloju, ka adu. Protams, nekas vairāk par samudžinātu dzijas kamolu neiznāca, bet piecu gadu vecumā noadīju pirmo zeķu pāri. Tā kā agri visu iemācījos, mājturības stundās man bija viegli, visu darīju ar prieku. Jaunībā pašas darināts apģērbs bija vienīgā iespēja uzģērbt mugurā kaut ko tādu, kā nav citām meitenēm.
Svīteris pārvēršas
kamolos
— Vai vienmēr ņēmāt vērā vecmāmiņas padomus?
— Ja vajadzēja noadīt jaku vai kādu lielāku apģērba gabalu, adījām abas ar vecmāmiņu — viena adīja priekšu, otra — mugurpusi. Atceros, kā noadīju savu pirmo svīteri. Tas bija balts, skaists, un ar to es aizbraucu pie vecmāmiņas ciemos. Nākamajā rītā pamostos — no mana jaunā svītera pāri palikuši tikai dzijas kamoli. Izrādās — vecmāmiņa pamanījusi, ka adījumā kaut kur pieļauta kļūda: labiskā valdziņa vietā izadīts kreiliskais, un viņa viena valdziņa dēļ izārdīja visu manu lielo darbu! Tad gan es lidināju kamolus pa gaisu un biju nikna. Vēlāk viņa man palīdzēja svīteri noadīt no jauna. Arī šo niķi esmu mantojusi no vecmāmiņas — ja ieraugu, ka darbā ieviesusies vissīkākā kļūda, par ko citi teiktu, ka neko nevar redzēt, es izārdīšu kaut visu kleitu, bet kļūdu neatstāšu.
— Kur rodat idejas arvien jauniem darinājumiem?
— Idejas gūstu gan rokdarbu žurnālos, gan internetā, bet daudz ko izdomāju un pielieku klāt pati. Ieraugu kādu modeli, kas ir darba pamatā, un “apadu” un “aptamborēju” to pēc saviem ieskatiem. Ja zinu cilvēku, kurš apģērbu valkās, tad ir vieglāk, jo jau iedomājos, kā tas izskatīsies, kas labāk piestāvēs. Esmu ievērojusi, ka ir sievietes, kurām piestāv visi tamborējumi un adījumi. Velc, ko gribi, viņas tajos jūtas ērti un skaistas, bet ir cilvēki, kuriem nemaz nepiestāv.
Skuj arī bārdas
— Kāpēc izvēlējāties frizieres profesiju?
— Jau 8. klasē griezu matus māsai, man bija rokasgrāmata, pēc kuras padomiem griezu, bet to, ka šajā profesijā nostrādāšu tik daudz gadu, nedomāju. Man ļoti patika zīmēt un modelēt, sapņoju studēt Mākslas akadēmijā. Pēc 8. klases neaizgāju uz mākslas skolu, nokavēju, un līdz ar to arī akadēmijā man vairs nebija, ko darīt. Tad izdomāju, ka būšu friziere, jo man ļoti patika skatīties, kā frizieri strādā.
— Kur bija frizieres darba gaitu sākums?
— Pieteicos praksē frizētavā Jēkabpilī, kur vajadzēja mācīties teoriju un uzreiz strādāt. Aizbraucu, bet sieviešu frizieru grupā brīvu vietu vairs nebija, varēju tikt tikai vīriešu frizieru grupā. Grasījos jau laisties prom, kad kāda pieredzējusi friziere mani iedrošināja, sakot, ka safrizēt sievietes vienmēr paspēšu iemācīties, bet šajā arodā svarīgākais ir iemācīties griezt matus vīriešiem. Un viņai bija taisnība. Pirmā darbavieta bija Viesītes frizētava, bet neko nopelnīt nevarēju, jo pieredzējušajām frizierēm bija savi pastāvīgie klienti. Ar paziņu starpniecību man piedāvāja mākslinieciskās daļas vadītājas darbu Neretas kultūras namā, tā arī nokļuvu Neretā. No 1980. gada strādāju frizētavā, bet šajā laikā vairākus gadus pavadīju arī kultūras namā.
— Kas ir interesantākais frizieres profesijā?
— Man ļoti patīk griezt matus vīriešiem. Pirmajos gados vīrieši uz frizētavu nāca skūt arī bārdas, tas bija kaut kas! Atceros, kā skuvu bārdu pirmo reizi — frizētavā ienāca onkulītis ap gadiem 80 un vēlējās noskūt bārdu un matus. Saputoju galvu, rokas trīc, jo jāstrādā bija ar bārdasnazi, pie sevis tikai domāju: kaut neiegrieztu viņam galvā, tikšu vēl cietumā! Vēlāk viņš kļuva par manu pastāvīgo klientu un nāca tikai pie manis, pat kolēģes par to smējās. Tolaik nebija tādu modernu skuvekļu, tāpēc arī frizētavās bija tāds pakalpojums, ko par desmit kapeikām vīrieši labprāt izmantoja. Ar vīriešiem man patīk strādāt, lai gan dažs labs ir gadījies cimperlīgāks par sievieti.
Griež “boksu” un “pusboksu”
— Kādi matu griezumi un frizūras šobrīd ir modē?
— Kursos man teica tā — modē ir tas, kas klientam piestāv un ar kādu matu sakārtojumu viņš jūtas labi. Es nevaru teikt cilvēkam ar īsiem matiem, ka neko nevaram darīt, jo tagad modē ir gari mati. Kamēr viņš matus ataudzēs, mode būs jau sešas reizes mainījusies. Vēl viena tendence: sievietes skatās žurnālus, un viņām vajag tieši tādus matus kā modelēm, bet nesaprot, ka tur parādīts spilgts matu krāsojums, kas nevainojami izskatās tikai tajā brīdī un tādā matu sakārtojumā. Vienmēr pirms matu griešanas iesaku klientēm izvērtēt, vai viņas pašas mājās spēs tikt galā ar jauno griezumu, ja ik pārdienu uz frizētavu nākt nevarēs atļauties.
Frizūru modē nekas jauns nav izdomāts, atgriežas viss vecais, tikai ar jauniem nosaukumiem un knifiņiem. Piemēram, jauniešiem jau kādu laiku ir pieprasītas skūtās frizūras, izskūtas galvas daļas. Agrāk bija tā — ja bērns slikti uzvedies un kaut ko “nogrēkojies”, vecāki viņu par sodu veda uz frizētavu un grieza “boksu” vai “pusboksu” — izskuvām pakausi vai noskuvām visus matus, lai visi skolā un uz ielas zina, ka bērns ir sodīts. Tā pati frizūra, ar ko reiz bērnus sodīja, tagad ir viena no modernākajām.
“Pavarda deju” nodejos kaut divos naktī
— Esat strādājusi arī kultūras namā. Vai varat salīdzināt kultūras dzīvi toreiz un tagad?
— Laikā, kad es strādāju, kultūras namā bija ļoti aktīva dzīve, darbojās vairāki pulciņi — pūtēju orķestris, rokdarbnieku, foto, dramatiskais kolektīvs, bija divi ansambļi — dziedāja vecās un jaunās sievas. Nedrīkstēja būt tā, ka nedēļas nogalē kultūras namā nekas nenotiek. Ja nebija neviena pasākuma, rīkojām balles. Četras reizes gadā obligātas bija lielās balles un kafejnīcas, pie kurām cilvēki bija pieraduši. Domāju, ka nedrīkst cilvēkiem ļaut atslābt — ja kaut kas nenotiek vienu reizi, otru reizi, pēc tam jau ir grūti cilvēkus atkal pieradināt.
— Pati arī esat darbojusies kādā kolektīvā?
— Vairākus gadus dejoju vidējās paaudzes deju kolektīvā “Sēļi”, esmu piedalījusies divos Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Ja vajadzētu, divos naktī nodejotu “Pavarda deju”, kas man ir mīļākā. Tolaik kolektīvā dejoja vairāki vidusskolas puiši, laikam tāpēc arī noskaņa kolektīvā vienmēr bija pacilāta, staroja daudz enerģijas, un pašai likās, ka esmu krietni jaunāka par saviem gadiem.
Vīrs gatavo brokastis
— Visu mūžu esat bijusi aktīva sieviete. Vai darbs un vaļasprieki nav traucējuši ģimenes dzīvē?
— Man ir laimējies, jo ir ļoti saprotošs un foršs vīrs. Tam ir vislielākā nozīme. Ja man bija jāstrādā, vienmēr biju droša, ka mājās viss ir kārtībā, vīrs izdarīs. Kad tikko apprecējāmies, arī mums, kā jau visās jaunās ģimenēs, gadījās pa strīdam, vīram nepatika, ka par agru aizeju un pārāk vēlu atgriežos no darba, bet šajos gados esam tā “pieslīpējušies”, ka vairs nezinu, ko nozīmē strīdēties. Daudz devis arī tas, ka pašiem vienmēr bijis ar visu jātiek galā — mums nebija vecmāmiņu, kuras regulāri auklētu bērnus, tāpēc vienam vienmēr bija jābūt mājās.
— Kas palīdzēja stiprināt ģimeni?
— Vienmēr esam centušies svētdienas pavadīt kopā. Ja nekur nebraucam, esam mājās un katrs darām savu darāmo. Gadiem ilgi ir bijis tā, ka brokastis gatavo vīrs, un es jau zinu, kā diena sāksies — viņš ies uz virtuvi, ieslēgs kafijas automātu un radio. Es savukārt eju uz istabu un ieslēdzu televizoru, jo man noteikti jāredz rīta ziņas. Tas laikam ir svarīgi, ka dzīvē kaut kas ir paredzams un stabils. Vēl ir ierasts, ka ar meitu Eviju, kura jau vairākus gadus dzīvo patstāvīgi, sazināmies teju katru vakaru pulksten desmitos. Tajā dienā, kad pasaulē nāca mazmeitiņa, biju tik uztraukusies kā vēl nekad — vairākas stundas gulēju un skatījos griestos, likās, ka pulkstenis tik lēni iet uz priekšu. Kad bija mazliet pāri desmitiem vakarā, beidzot zvanīja telefons — znots paziņoja, ka mazmeitiņa ir piedzimusi! Tieši ierastajā laikā! Abi ar vīru aiz lieliem priekiem ķērām katrs savu telefonu un zvanījām, lai palielītos visiem radiem, ka esam vecvecāki. Izjūtas bija neaprakstāmas! Ja laikā, kad pašai dzima bērni, jutos laimīga, bet, sagaidot mazmeitiņu, šīs izjūtas ir daudzkārt stiprākas. Tāpēc es arī saku — viss, ko esmu vēlējusies, manā dzīvē ir piepildījies.
