Iedomājieties — es vakar no Indriķa nesaņēmu puķi! Viņš taisnojās, ka gribējis uzdāvināt man izplaucētas ievas, bet kļūdījies un salauzis liepu zarus, bet tie neizplauka. Labi, ka vakar Aizkraukles “Iga centrā” apsargs dalīja neļķes, es trīs reizes aizskrēju, lai draudzeņu priekšā nav jākrīt kaunā.
Vakardienas Indriķa izdarības bija pēdējais piliens manā pacietības kausā, tāpēc ar draudzenēm nolēmām dibināt sieviešu solidaritātes biedrību. Ilgāk tā nevar turpināties! Skat, Saeimā arī — vairums vīriešu, bet kāds rezultāts? Nekāds. Tikai runas, bet praktiski nekas netiek darīts, lai dzīve būtu vieglāka. Einars nodibinājis biedrību, dzirdēts runājam, ka arī Ainārs rudenī to darīs, vai mēs sliktākas?
Mēs nolēmām visu izmēģināt praktiski, lai pēc tam atziņas nodotu tautai. Katru nedēļu mums būs apspriedes par ļoti aktuālām tēmām, jo, iespējams, pensijas kā medaļas varoņiem piešķirs pēc nāves, tāpēc viss pašu rokās. Rudens pusē ceram no biedrības pārtapt partijā, jo esam taču tā vērtas, lai turētu roku uz dzīves pulsa.
