Tuvojoties pavasarim, Latvijā nerimst tā dēvētais “tomātu karš”. Šo dārzeņu audzētāji ir apņēmības pilni aizstāvēt tiesības mazdārziņu īpašniekiem iegādāties Latvijā veidotas tomātu šķirnes. Grūti saprast, kam vajadzīga šī ažiotāža. Ja zemnieki negaužas un strādā, lai turpina to darīt. Un, ja ir cilvēki, kuri vēlas iegādāties šādas sēklas, nevajadzētu to liegt. Šajā lietā jāvaino mūsu ierēdņi, kuri nespēj sakārtot likumus, lai tie atbalstītu mūsu zemniekus. Tagad Zemkopības ministrijā par to domā, bet vajadzēja jau agrāk. Žēl, ka vispirms cilvēkus satracina un tad domā, kā sakārtot likumus.
Arī mēs savā saimniecībā jau vairākus gadus audzējam tomātus. Esmu pārliecinājies, ka lauksaimniecība ir liela zinātne. Tajā ir daudz jādomā, jāstrādā un arī jāeksperimentē, lai saprastu, kā labāk darīt. Tomātu šķirņu ir daudz. Daļa no tām piemērotas tikai mazdārziņiem, jo raža ir niecīga. Tāpēc lielie audzētāji arī izvēlas Eiropas Savienībā reģistrētu un sertificētu sēklu, lai būtu pārliecināti par rezultātu. Šādas sēklas ir termiski apstrādātas un pārbaudītas. Tomēr nav saprotams, kāpēc Augu aizsardzības dienests pēc tam vēl pārbauda arī stādus, vai nav ieviesusies kāda slimība. Ja jau sēklas ir sertificētas, jābūt pārliecībai, ka tās ir veselas. Mēs ik gadu stabili audzējam franču šķirni, ko pircēji ir iecienījuši. Tā ir ražīga, un tomāti ir garšīgi. Šogad pamēģināsim izaudzēt tomātus ar aveņkrāsas augļiem. Tomāti ik vasaru un rudeni ir pieprasīti, bet tirgū jābūt godīgam, jo pircēji to jūt. Ja ir laba kvalitāte, cilvēki produkciju pērk gan Aizkrauklē, gan Rīgā.
Joprojām daudz runā arī par nepietiekamo Eiropas Savienības atbalstu lauksaimniekiem. Strādājot esam sapratuši, ka paļauties varam vienīgi uz sevi un ģimeni. Tā ir kā valsts valstī. Ja tur viss būs sakārtots, tad arī valstī viss būs kārtībā. Uz ko citu cerēt? Jāstrādā, jo neviens neko tāpat nedos. Ko pats izdarīsi, tas būs. Par atbalstu zemniekiem vajadzēja sākt runāt daudz agrāk. Kad citi to darīja, mūsējie klusēja. Kāpēc poļiem maksā vairāk, bet mums nekā? Šajā jomā jādomā arī par konkrētākiem noteikumiem. Kas labāk strādā, tam arī jāsaņem vairāk.
Latvijā paredzēts reformēt kriminālsodu sistēmu, mainot gan minimālā, gan maksimālā soda lielumu. Tas, manuprāt, ir pareizi, jo nav prātīgi cilvēku par sīku zādzību likt cietumā, viņam jāpiemēro cits sods. Arī naudassods ne vienmēr ir efektīvs, jo bieži vien ir situācijas, kad vainīgajam nav, ko maksāt. Laba alternatīva ir sabiedriskie darbi. Jau Latvijas brīvvalsts laikā bija šāda sistēma. Lielu ražotņu Latvijā gan nav daudz, bet notiesātos var iesaistīt labiekārtošanas darbos. Ielas būs tīrākas. Ja lielai daļai piemēros tikai ieslodzījumu, tad cietumos pietrūks vietu un valstij tas ir arī neizdevīgi. Cietumi lai paliek “lielajām zivīm”.
Joprojām dzīvojam referenduma atskaņās. Nesen Saeimas deputāts Andrejs Judins aicināja pieteikties latviešu ģimenes, kuras vēlētos uzņemt krievu jauniešus. Tādējādi viņi labāk varētu apgūt latviešu valodu un tautas tradīcijas. Domāju, tas nav vajadzīgs, jo esmu pārliecinājies, ka krievu jaunieši lielākoties prot valsts valodu. Viņi ir zinoši, un valodas jautājums jaunajiem problēmas nesagādā. Nav saprotams, kāpēc tam šobrīd joprojām pievērš tik lielu uzmanību. Tauta savu izvēli referendumā ir izdarījusi, un nav vairs ko daudz runāt. Tomēr visu laiku šis jautājums tiek uzkurināts, un tas notiek galvenokārt krievu valodā veidotajos raidījumos, kur lielākoties valda uzbrūkošs un provokatīvs tonis. Te varu vilkt paralēles ar savu bērnību — zināju, ka vecākā brāļa tuvumā mani neviens neaizskars. Arī krievi tā jūtas, jo zina, ka aiz viņiem stāv liela valsts.
Strauji tuvojas pavasaris. Pagaidām vēl pārdodam pagājušajā gadā izaudzēto, bet jāgatavojas arī jaunajai sezonai. Pirmos siltumnīcās sēsim redīsus un dilles, tad stādīsim tomātus. Darbā iesaistās visa ģimene. Vai to turpinās arī bērni, šobrīd grūti pateikt. Viņiem vēl ir laiks izvēlēties un saprast, ar ko nākotnē vēlas nodarboties.
