Lai gan parādi par siltumenerģiju katru gadu palielinās, joprojām nav juridiska regulējuma, kā risināt šo problēmu. Turklāt prognozējams, ka pašreizējās apkures sezonas beigās Latvijā kopumā apkures parādu summa varētu sasniegt pat 45 miljonus latu.
Nemaksātāju vairāk
Saskaņā ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) veikto pētījumu šīgada 1. februārī kopējais parāds par saņemto siltumenerģiju Latvijā ir 31,75 miljoni latu. Tieši gadu iepriekš šo parādu summa valstī bija 25 miljoni latu jeb par 24 procentiem mazāk. Var uzskatīt, ka parādu pieauguma dinamika ir bijusi mazāka nekā gadu iepriekš, taču te jāņem vērā kāds “bet”, proti, faktiski šie dati atspoguļo maksājumu veikšanas dinamiku līdz 2012. gada 1. janvārim, jo ir skaidrs, ka janvārī par janvāri neviens patērētājs vēl nebija sācis maksāt rēķinus. Tādējādi šis 24 procentu parāda pieaugums ir tikai par siltajiem ziemas mēnešiem, kad par apkuri ir bijis jāmaksā salīdzinoši maz.
“Jau šobrīd ir skaidrs, ka gan februārī, gan arī šīs apkures sezonas turpmākos mēnešus parādu summas turpinās augt. Tiek pat prognozēts, ka līdz apkures sezonas beigām kopējā parādu summa Latvijā veidos 40 līdz 45 miljonus latu,” atzīst LPS padomnieks Aino Salmiņš.
Laikā no 2011. gada 1. septembra līdz šīgada 1. februārim būtiski apkures parādu summa ir augusi Rīgā — no 6,7 miljoniem latu pirms gada līdz 9,2 miljoniem latu šogad. Apkures parādi pēdējā gada laikā no 2,2 miljoniem līdz 2,9 miljoniem latu auguši Daugavpilī, no 2,7 līdz 3 miljoniem latu — Jūrmalā, no 1,05 miljoniem latu līdz 1,2 miljoniem latu — Jēkabpilī. Savukārt Valmierā parādu summa attiecīgajos mēnešos ir sarukusi no 0,46 miljoniem latu līdz 0,37 miljoniem latu, bet Liepājā — no 0,74 miljoniem latu līdz 0,57 miljoniem latu.
Pētījumā LPS ietvēra 162 respondentus, deviņi no tiem bija lielās pilsētas, bet 153 — novadi un siltumpiegādes uzņēmumi.
Nav juridiska
regulējuma
Jau tradicionāli daudziem patērētājiem norēķināties par siltumenerģijas patēriņu pilnā apmērā ziemas mēnešos ir pārāk apgrūtinoši, tāpēc viņi samaksā tikai daļu no vajadzīgās summas, tādējādi uzkrādami parādu. Savukārt vasaras mēnešos šī parāda summa kopumā valstī tiek dzēsta aptuveni 20 procentu apmērā.
“Protams, vislielākās bažas rada tie apkures parādi, kas ir uzkrāti jau iepriekšējos gados un laika gaitā tā arī netiek atmaksāti. Jāatzīst, ka joprojām Latvijā nav juridiska regulējuma, kā risināt šo problēmu,” norāda A. Salmiņš.
Līdz šim publiskajā telpā ir figurējis pāris ideju, kā varētu veikt šo parādu samaksu, taču abas bijušas neveiksmīgas. Viena no tām — veikt patērētāju kreditēšanu, lai viņi varētu samaksāt par saņemtajiem pakalpojumiem. Tomēr laikus tika aprēķināts, ka, šādi rīkojoties, patērētāja parādu nasta pieaugtu vēl vairāk un praktisku risinājumu šāds solis nedotu. Otra — noteikt, ka, pārdodot īpašumu, kura īpašnieks nespēj kārtot uzņemtās saistības, no iegūtās summas pirmām kārtām tiks samaksāta tā summa, kas pienākas kreditoriem, un tikai pēc tam apmierināt kreditoru prasības. Tomēr šāda iespējamā norma likumdevēja atbalstu tā arī neguva, un tiek uzskatīts, ka tas ir noticis pārāk spēcīgā banku lobija rezultātā. Proti, daļa banku speciālistu norādīja, ka, slēdzot līgumus ar naudas aizņēmējiem, bankas nav ņēmušas vērā, ka, rodoties problēmām ar parādu atmaksu, priekšroka varētu būt kādam citam.
Šobrīd Ekonomikas ministrijai ir iesniegti ierosinājumi trim dažādām izmaiņām Latvijas likumdošanā, kam vajadzētu uzlabot situāciju parādu atmaksas jomā. Pirmkārt, būtu jāparedz, ka līgums par siltumpiegādi tiek slēgts nevis ar mājokli, bet gan tā īpašnieku. Šāds solis garantētu skaidrību attiecībā uz uzkrātajiem parādiem īpašuma pārdošanas gadījumā. Proti, vai nu pārdevējs būtu spiests savus parādus nokārtot pirms īpašuma pārdošanas, vai arī šos parādus, abpusēji vienojoties, mantotu jaunais īpašnieks. Otrkārt, būtu jāizbeidz visnotaļ izplūdušās tiesības namu apsaimniekotājiem. Proti, ir jādod uzdevums apsaimniekotājiem rīkoties noteiktu laiku pēc tam, kad parādi par siltumpiegādi nav samaksāti. Šobrīd tiek paredzēts, ka šim periodam vajadzētu būt trīs mēnešus, bet pēc šī termiņa pret viņu būtu ar prasību jāvēršas tiesā. Treškārt, būtu jānoteic, ka siltumenerģijas gala patērētājs ir nevis, piemēram, daudzdzīvokļu māja, bet gan katrs konkrētais dzīvoklis.
“Jāņem vērā, ka pārsvarā gadījumu apsaimniekotājam no daudzdzīvokļu nama neizdodas iekasēt vairāk par 85% līdz 90% no nepieciešamās summas. Savukārt siltumpiegādes uzņēmumi paģēr, lai par piegādāto siltumenerģiju tiktu samaksāts 100% apmērā. Ir taču nereti dzirdēts, ka, sākoties apkures sezonai, siltumpiegādes uzņēmumi skaidri paziņo — tām mājām, kur par siltumu nebūs samaksāts simtprocentīgi, siltumpiegādes nebūs. Tas nozīmē, ka apsaimniekotājs, lai nodrošinātu katrā konkrētajā namā siltumpiegādi, trūkstošo summu paņem no tiem līdzekļiem, ko maksājošie iedzīvotāji ir samaksājuši kā apsaimniekošanas maksu. Nosakot, ka siltumpiegādes uzņēmums slēdz līgumu par siltumenerģijas piegādi tieši ar katru patērētāju, šāda sistēma tiktu izslēgta,” skaidro LPS pārstāvis.
Vienotu maksājumu nebūs
Nereti aktualizējies ir jautājums par to, kāpēc vienas valsts — Latvijas — teritorijā dažādās pašvaldībās maksa par apkuri var atšķirties pat diezgan būtiski. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” projekta “Karstie rēķini” apkopotie dati liecina, ka Latvijā visdārgāk par apkuri maksājuši Garkalnes iedzīvotāji — Upes ielas ēkā, lai apkurinātu vienu kvadrātmetru, bijis jāmaksā 2,63 lati. Šo ēku apsaimnieko pašvaldības SIA “Garkalnes komunālserviss”. Nākamā dārgākā apkure bijusi Ikšķilē, kur Stacijas ielas divu ēku iedzīvotāji maksāja 2,40 latu un 2,33 latus par kvadrātmetra apsildīšanu. Vismazāk par apkuri janvārī maksājuši ēkas Zeltrītu ielā Mārupē iemītnieki — viena kvadrātmetra apsildīšana izmaksājusi 0,20 latu. Ēku apsaimnieko SIA “Namu apsaimniekošana”. Nākamās zemākās kvadrātmetra apsildīšanas izmaksas ir Rīgā — Visvalža ielas 3.a nama iedzīvotājiem par kvadrātmetra apsildīšanu jāmaksā 21 santīms, bet Liepājā, Ugāles ielā, iedzīvotāji maksājuši 31 santīmu.
Rēķinu summas būtiski var atšķirties arī par ūdens uzsildīšanu. Šīgada janvārī par ūdens uzsildīšanu visdārgāk maksāja Vītolu ielas 6/10. nama iedzīvotāji Liepājā — ūdens uzsildīšanas izmaksas iedzīvotājam bijušas 25 latu apmērā. Otra dārgākā vieta bija Rīgā, Eksporta ielā 2a, kur ūdens uzsildīšanas izmaksas bijušas 17,51 lats vienam iedzīvotājam, bet trešais dārgākais bijis Emīla Dārziņa 4.a nams Jūrmalā, kur ūdens uzsildīts par 16,24 latiem.
“Tas, kādu summu nākas maksāt par saņemto siltumenerģiju, ir atkarīgs no vairākiem būtiskiem aspektiem. Vispirms jau šī summa ir atkarīga no kurināmā veida. Mazāk jāmaksā tiem iedzīvotājiem, kuru īpašumi tiek apkurināti ar šķeldu, bet vairāk tiem, kuriem siltums tiek nodrošināts, izmantojot gāzi. Tam ir pāris būtisku iemeslu — pērn tika palielināts akcīzes nodoklis dabasgāzei, pēc tam pieauga arī pašas gāzes iepirkuma maksa. Turklāt arī gāzes apkures gadījumā maksājamās summas dažādiem patērētājiem var būtiski atšķirties. Jāņem vērā, ka gāzes cena tiek aprēķināta atbilstoši trim dažādām patērētāju grupām atkarībā no patēriņa. Tādējādi vismazāk par apkuri ir jāmaksā Rīgas patērētājiem, jo šajā pašvaldībā ir vislielākais patērētāju skaits. Ir, protams, dzirdēti apgalvojumi, ka vajagot ieviest sistēmu, ka cenas visā valstī siltumenerģijai tiktu aprēķinātas identiski pēc viena tarifa. Lai tā varētu darīt, visiem patērētājiem jāizmanto identisks energoresurss, ir jābūt vienādi strādājošam siltumpiegādes uzņēmumam un arī pašām ēkām ir jābūt identiskām, jo siltuma patēriņš mājām atkarībā no to tehniskās kārtības ir dažāds. Tāpēc ieviest vienotu tarifu pilnīgi visiem patērētājiem, turklāt neatkarīgi no patēriņa apjoma, ir neiespējami,” pārliecināts A. Salmiņš.
