Netālu no Sunākstes stalti virs zemes izslējies Zilais kalns. Teika stāsta, ka zem tā kāds nešpetns barons esot zelta zārkā guldīts. Pirms nāves teicis, lai glabā viņu klajā vietā un lai kalpi virsū saber zemi. Ar cepurēm kalnu sanesuši. Tāpēc pie tā vēl šodien ir dziļa grava. Kalnu par Zilo nosaukuši, jo vasarās ap to ceļoties zilgana migla, bet vieta sākta dēvēt par Zilkalni.
Zeme izpirkta no muižas
No Staburaga pagasta braucot Viesītes virzienā, zemes ceļš aizved līdz pagriezienam uz Sunāksti. Autobusu pieturā lasāms, ka te ir tā vieta ar teiksmaino vārdu Zilkalne. Robežojas ar Staburaga, Vārnavas, Sunākstes, Sēlpils pagastu.
Ziemā vecās lauku mājas tinušās sniega segā. Vienā no tām — “Lejas Blektēs” — dzīvo Rita Kļaviņa. Viņai šogad aprit 76 gadi. Ritas kundze, trīs kaķi un suns Peksis sagaida mani un aicina ar šīs puses vēsturi piesūkušās mājas istabās. “Veca māja,” viņa saka. Ziemas rītos termometra stabiņš istabā rāda plus 2 grādus. Ir salti. Viens ēkas gals pa pusei sabrucis, neesot spēka to atjaunot. Bija domāts jaunu māju sliet, bet toreiz karš pārsteidza. Vecie Lejiņi (Ritas pirmslaulību uzvārds) “Lejas Blektēs” dzīvojuši, cik Rita atceras, četrās paaudzēs. Kad te vēl bijusi Piksteres muiža, Lejiņi no tās zemi izpirkuši.
Mūža veikums pazudis
Ritas kundze te dzimusi, augusi, un, par laimi, izsūtīšana viņu neskārusi. Tēvs gan 1945. gada martā uz astoņiem gadiem atvadījies no ģimenes un 1953. gadā tikai atgriezās. No tuvējo “Āpšu” mājām ģimene pat ar slimo, gultā guļošo māti aizvesta uz Sibīrijas plašumiem. Saimnieki vēlāk gan atgriezās, bet jau bez mātes.
Ritas kaimiņiene no “Kalna Blektēm” Alma Ancelāne, kuras vairs nav mūsu vidū, bijusi liela šīs puses vēstures zinātāja, tautas folkloras vācēja, līdzīgi kā Latvijā visiem zināmais Krišjānis Barons. Vākusi teikas, pasakas, mīklas, tautasdziesmas. Nu viņa atdusas Zilkalnes kapos, bet mūža veikumu, sarakstītu burtnīcās un glabātu nelielā lādītē, radiniece Lilita esot aizvedusi uz Jēkabpili.
Almas kundzei bijušas divas māsas, viena no viņām — slavenā kukurūzas audzētāja Neretas pusē Olga Kundrāte. Otra māsa Irma Cirse pārcēlusies uz Talsu pusi. Tā zina stāstīt Ritas kundze.
Viņa savas atmiņas gribot izstāstīt mazmeitai Guntai, kura mācās Jēkabpils ģimnāzijā. Lai pieraksta un paliek vēsturei. Tāpēc jau visu apkārtnes māju vārdus un to saimniekus sarakstījusi uz papīra. Daļu no pašas pieredzētā Ritas kundze atklāj man.
Vēl pirms kolhozu laikiem te bijis vairāk kā simt māju. Tikai pēc kolhozu likvidācijas tās viena pēc otras sākušas izputēt. Šodien labi ja desmit apdzīvotu māju atlicis. Līkumā, kur ceļš pagriežas uz “Blektēm”, bija Kaņepju Pētera māja, bet tā pērn nodega. Pie kapiem vēl tagad dzīvo zvaniķis Imants Petrēvics. Te, kur tagad tik krūmi aug, mazā pudurītī bija “Upeskalni”, “Zīles”, “Ozoli”, “Āpši”, “Ausmas”, “Rūteri” un citas. Tagad no tām drupas palikušas. Vecie saimnieki miruši, jaunie izklīduši pa pilsētām.
Klip — klap koka
tupelēs
Bija reiz te Sapalu pienotava. Ulmaņa laikā vairāki saimnieki apvienojušies kā tagad kooperatīvā un to uzcēluši. Sapalu vārdu tā guvusi no līdzās esošās muižas. Vēl kolhozu laikā vietējie uz turieni veda pienu. Bijuši lieli pagrabi, kur gatavojies siers. “Strādnieki klip — klap koka tupelēs staigāja pa klona grīdu,” atceras Ritas kundze. “Tagad, protams, mūri vien, un ceļš uz turieni aizaudzis.”
Pirmais te dibinātais bija lauksaimniecības artelis “Pumpurs”. Tālāk aiz Zilkalnes dibināja “Sarkano blāzmu”. Kolhozi atņēma saimniekiem lopus un padarīja par savu īpašumu, atstājot tikai vienu govi. Strādāt nācās kopējam labumam. Pirmie gadi bijuši briesmīgi, bet vēlāk pierasts. Cilvēku bija daudz, visiem darba pietika. Pat gans varēja sev algu nopelnīt.
Pirmais klubs kolhoza laikā, kur dančus varēja griezt, bija saimnieku Pļocānu “Bremžu” mājās. Saimniekus izsūtīja, bet, lai māja nestāvētu tukša, tajā ierīkoja skatuvi. Koncertos dziedājuši tā, ka sienas trīc, un dejojuši, ka grīda rīb. Bet visjautrākās balles bijušas vasarās Pļocānu “Zvejnieku” māju šķūnī, kamēr tas vēl bija bez labības. “Lai dēļu grīda neput, to aplaistīja ar ūdeni un tik deva vaļā. Skaistas bija arī zaļumballes. Katrā vietā savi muzikanti. Sapalos, Kārļu kalniņā, muzicēja Riekstu orķestris. Zilkalnietes Ainas Rizgas vīratēvs tajā spēlēja lielo tubu, citi — vijoli un bungas. Vairāk arī nevajadzēja. Skanēja labi. Pēc kara muzikanti bija brāļi Kļaviņi ar akordeoniem un vijolnieks Siliņš. Vēlāk klubu ierīkoja “Ģiezānos”, kur Zilkalnes kultūras dzīve piedzīvoja norietu. Arī fermas jau sabrukušas, tajās tagad aug koki,’’ stāsta zilkalniete.
Katrā sētā pa darba zirgam
Ritas kundzes nosauktā Aina Rizga nu dzīvo Sunākstes centrā, daudzdzīvokļu mājā “Alejas”, bet dzimusi Zilkalnes “Rūteros”, vēlāk dzīvojusi “Ozolu” mājās. Ainas māte ir sunākstiete, reiz arī slavenā diriģenta Teodora Reitera korī dziedājusi, bet tēvs uz šo pusi atnācis kā ietupnis jeb iegātnis — tas, kurš apprec saimnieka meitu un pārnāk dzīvot pie viņas.
No senču stāstītā Ainas kundze atceras, ka apkārtnē bija vairākas lopu muižas, kuras piederēja Vīgantes baroniem. Zvilnu, Piksteres, Sapalu muiža. Tajā 19. gadsimta beigās bija pagastskola, kurā mācījās Ainas vecaistēvs. Savukārt no Zvilnu muižas nācis Ainas vecvectēvs, barona kučieris Vilhelms Bāzners.
Vēlāk, pirms Pirmā pasaules kara, Sapalu muižā nodarbojās ar moderniecību jeb piensaimniecību. Tālāk uz Jēkabpils pusi bija Antjāņu krejotava, kuru vēl kolhoza laikā izmantoja. Šajā pusē bija attīstīta graudkopība. Netrūka arī šķirnes lopu — turēja sarkanraibās un Latvijas brūnās govis, attīstījās zirgkopība. Katrā sētā bijis pa vienam Baltijas ardenim — spēcīgam darba zirgam. “Uzsēdies uz tāda, ieķeries lielajās krēpēs un šūpojies līdzi, zirgam ejot darba gaitās,” stāsta Ainas kundze. Viens tāds Seces pusē vēl bijis padomju laikos un Savienības mēroga sacensībās ieguvis medaļu. Nodarbojušies arī ar aitkopību un linu audzēšanu. Tāpēc vilnas un lina diegu netrūcis, vai katrā mājā bijušas stelles. Arī “Ozolos” tādas glabājas.
Ulmaņa laikā “Rūteru” saimniekiem piederēja 40 hektāru zemes, un vasarā nācās ņemt palīgus. Zeme smaga — smiltis un māls. Audzēja ziemas kviešus un rudzus. Labību visam pagastam kūla pie šīs puses lielajiem saimniekiem Grīšļa, Vitkovska, kuriem bija kuļmašīna “Imanta”.
Latvijas laikā tur, kur tagad Sunākstes kultūras nams, bijusi nabagmāja. Pēc likuma katram saimniekam savās mājās pāris nedēļu bija jāaprūpē kāds vecs cilvēks. Arī “Rūteros” tāds dzīvojis. Ainai tad bija trīs gadi, darījusi blēņas, un vecāki apsaucot teikuši — liec Madiņai mieru!
Lupatas maina pret siļķēm
Apkārtnē ar pirmās nepieciešamības precēm bija daudz tirdzniecības vietu — Vīksnas veikals, Kupčintu bode, Sapalu pienotavas bode. Tajā Ainas brālis nopircis šokolādi, un mazā meitene pirmo reizi nogaršojusi šo kārumu. Uz bodi gājuši arī pēc kortelīša vai mutes ziepēm. Saimniecības ziepes katrs vārīja pats. Kā jau laukos, sviestu, maizi, miltus veikalā nepirka. Graudus mala Sunākstes dzirnavās, bet, ja gribēja smalkāka maluma vai mannu, brauca uz Boķu dzirnavām. Netālo Sankaļu ūdensdzirnavu malums arī nebijis no smalkajiem. Zivis, piemēram, siļķes, pajūgos veduši ebreji. Tās bodēs pārdeva retāk. Māla podos atveda arī sēnes. Podus mainīja pret kauliem, lupatām. “Pret lupate būs muciņe siļķe,” tā viņi runājuši. Mazā Aina arī redzējusi, kā ragu pie pieres liek, kad pātarus skaita. Par skatīšanos no mātes dabūjusi brāzienu. Tam žagars virtuves kaktā katrā mājā stāvējis un bieži šviukstējis.
1942. gadā “Ozolu” mājā ierīkoja elektrību. Līdz tam bijis vien petrolejas lampiņu apgaismojums. Elektrība nenāca no kopējā tīkla, bet no dinamo ar spārniem — vēja ģeneratora. Tad pusaugu Aina dzirdējusi pirmo Latvijas radio pārraidi kaimiņa radioaparātā. Diktore bijusi Mirdza Ķempe.
Ainas kundze teic, ka Zilkalnē bija kolhozs, kas radies, apvienojoties diviem citiem kaimiņos esošajiem — “Pumpuram” un “Sarkanajai blāzmai”. Toreiz ļaudis jokojot teica: “Nodzisa sarkanā blāzma, novīta pumpurs līdz.” Sākumā šo apvienību sauca par “Komunāru”, bet, tā kā Sunākstē jau bija kolhozs ar tādu pašu nosaukumu, vēlāk tas pārdēvēts par “Zilkalni”. Vēl tagad, kad sunākstietes un zilkalnietes sanākot kopā, arvien villojoties. Nesen kādā pasēdēšanā Sunākstē tā bijis. Pie viena galda sanākušas tikai zilkalnietes un lepni teikušas sunākstietēm: kas tad jūs tur — centrinieces.
